«Cilvēks bijis solīds, dzēris no glāzes,» skumji pasmaidot, secināja Kalnciema pilsētas izpilddirektors Vladimirs Jeremejevs.
“Cilvēks bijis solīds, dzēris no glāzes,” skumji pasmaidot, secināja Kalnciema pilsētas izpilddirektors Vladimirs Jeremejevs. Protams, cerība mirst pēdējā, taču “klusā daba” Lielupes krastā ar velveta džinsiem, vīriešu kurpju pāri, T kreklu, pusizdzertu degvīna puslitreni, tukšu pudeli ar alkohola atšķaidītāju un kokteiļu glāzi izskatījās skumji. Bija skaidrs, ka kāds iedzēris, izģērbies un vēl diezgan vēsajā ūdenī gājis peldēties. Kopš brīža, kad skolnieces par vīrieti, kurš peldējis Lielupē un kura drēbes palikušas krastā, ziņoja Kalnciema policistam Dainim Ameteram, bija pagājusi jau vairāk nekā stunda. Kas ar viņu varēja notikt? Visdrīzāk, alkohola reibumā izpletās asinsvadi, nonākot vēl pavasarīgi aukstajā Lielupes ūdenī, tie strauji sašaurinājās, un neizturēja sirds. Tāda ir neskaitāmo ūdenī notikušo traģēdiju fabula.
Krastmalā pulcējās pusaudži. No Jelgavas jau bija izsaukti ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīri. Jāpiebilst, ka pirmo palīdzību slīkstošajam ir gatavs sniegt arī Kalnciema postenis. Taču te vairs nebija domas par dzīvības glābšanu, bet gan slīkoņa meklēšanu. Kāds minēja, ka pazudušais vīrietis it kā bijis upes vidū vai pat tuvu pie pretējā krasta. Varbūt viņš pārpeldējis Lielupi un pēc tam, žvingulim mazinoties, nobijies peldēt atpakaļ!? Iespējams, turpat kaut kur krūmos sēž!? Taču, pārlūkojot divsimt metru plato Lielupes ūdeņu klajumu, neviena nemanīja. Ko te vairs gaidīt! Arī ūdenslīdēji diez vai tādā plašumā noslīkušo varētu atrast. “Uzpeldēs pēc piecām dienām,” noteica kāds vecāks vīrs. Būtu jānoskaidro bezvēsts pazudušā personība. Taču, kā sacīja policists, krastā nomestajās biksēs dokumentu nebija.
Un tad pēkšņi it kā no jauna uzspīdēja vēl siltā novakara saulīte, ausīs ieskanējās putnu pavasara balsis. Gar agrīno kartupeļu lauku Lielupes krastā iznāca kāds saskanīgs pāris – vīrs un sieva – abi ap gadiem trīsdesmit. Vīrietis bija ģērbies treniņtērpā, sieviete mājas drēbēs, taču tas nemazināja viņas šarmu un iniciatīvu. Varēja just, ka viņa ved vīru, nevis otrādi. Abi nāca pēc krastā palikušajām mantām. Taču galvenais bija labā vēsts, ka tās kādam atkal ir vajadzīgas.
Vai šajā gadījumā var sodīt personu, kuras dēļ tika sacelta trauksme ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, policijā, radīts uztraukums pilsētā? Kalnciema iecirkņa inspektors D.Ameters atzīst, ka diemžēl ne. Ņemot talkā Administratīvo pārkāpumu kodeksu, vienīgi varētu piesieties tādam, kurš nepiedienīgi puspliks staigā pa pilsētu (no upes krasta līdz neslīcēja mājām bija kādi simts metri). Taču, ja pie rokas nav pieķerts, paliek vienīgi morāls nosodījums. Varbūt no sievas dabūja pļauku.
Kalnciemā kā mazpilsētā cilvēki cits citu uzlūko ciešāk. Tādēļ nebija brīnums, ka skolnieces pilsoniski atbildīgi ziņoja policistam par upes krastā pamestajām mantām. Bet vai turpmākajā dzīvē viņas reaģēs līdzīgi, ja atkal pamanīs ko aizdomīgu? Cik reižu var sacīt: “Vilks avīs!”, ja patiesībā viss ir it kā kārtībā. Cerams, ka viņām neviens neko nav pārmetis, bet drīzāk gan paslavējis.
