Īsslēgums elektriskajā ķēdē parasti beidzas ar drošinātāju pārdegšanu, savukārt peripetijas Latvijas energoenerģijas ražotāja monopolista «Latvenergo» iekšienē visbiežāk rada «korķu izsišanu» vai vismaz nelielu elektrošoku augstākajos varas ešelonos.
Īsslēgums elektriskajā ķēdē parasti beidzas ar drošinātāju pārdegšanu, savukārt peripetijas Latvijas energoenerģijas ražotāja monopolista “Latvenergo” iekšienē visbiežāk rada “korķu izsišanu” vai vismaz nelielu elektrošoku augstākajos varas ešelonos. Ar minēto gigantu jaunāko laiku vēsturē saistīta gan vairāku personu mīklaina bojāeja, gan dažu miljonu pazušana bez pēdām, gan intrigas par uzņēmuma iespējamo privatizāciju.
Pagājušajā mēnesī un šā mēneša sākumā būtisks bija jautājums par minētā giganta vadības maiņu, un te nu visā košumā ne vien no jauna atklājās kārtējā atsevišķu politisko spēku, šajā gadījumā – “Jaunā laika” (JL), ieinteresētība kontroles iegūšanā pār uzņēmumu, bet arī izgaismojās pa kādai dīvainībai “Latvenergo” aizkulisēs.
Jau krietnu laiku aktuāla tēma bijusi iecerētā elektroenerģijas tarifa paaugstināšana. Nu jau esam liecinieki tai stadijai, kad jaudu kāpināšanas un uzņēmuma attīstības vārdā arvien skaidrāk tapis, ka jautājums jau sen vairs nav – vai, bet gan – kad un par cik? Pēc Sabiedrisko pakalpojumu regulatora striktā “nē” iepriekš iecerētajam tarifu kāpuma plānam “Latvenergo” atlika vien tēlot lamatās ietrenktu lapsu un steidzami “apcirpt” budžeta izdevumu daļu, kā krīzes brīdī nevajadzīgu svītrojot arī daudzus desmitus tūkstošu vērto Ziemassvētku ballīti. Pelēcīgu ēnu uz uzņēmuma prezidentu Kārli Miķelsonu meta gan iespaidīgais šai izklaidei paredzētais tēriņš, gan arī atklāsme, ka šādos “darbinieku” saietos pie delikatešu galdiem samanāmas nevis elektromontieru brigādes vakartērpos, bet gan ierastās smalko aprindu pasākumu “mēbeles”.
Cenu izmaiņu apspriešanas degpunktā ar “ģeniālu” un populistisku ideju klajā nāca “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs Venēcijas latvietis un ar JL cieši saistītais baņķieris Vilis Vītols, proti, maksu par elektrību paaugstināt tikai maksātspējīgajai sabiedrības daļai, kas šo svarīgo resursu arīdzan pamanās lielākos daudzumos tērēt. Par to, kādi kritēriji tiktu ņemti vērā, nosakot patērētāju piederību “maksātspējīgajai” kliķei, Vītola kungs gan atturējās precizēt, taču šādi izteikumi vairāk gan atgādina gliemežu dzenāšanu.
Vēl savdabīgāki “pīrādziņi” atklājās pēc līdzšinējā valdes priekšsēdētāja Miķelsona pārvēlēšanas. Vītols atzina, ka balsojis “pret sirdsapziņu” un līdzšinējā “Latvenergo” vadītāja vienbalsīgā atstāšana amatā bijis zināms kompromiss, vienojoties valdībai un uzņēmuma vadībai. Grūti to nosaukt citādi kā par mugurkaula trūkumu un bailēm no pārmetumiem. Jāpieļauj, tā vietā, lai vadītāja posteni turpinātu ieņemt ar Tautas partiju netieši saistītais Miķelsons, Vītols mīļuprāt būtu gatavs veicināt ar paša ziedojumiem balstītajam JL tīkamāka kandidāta apstiprināšanu, ko šoreiz traucēja politiskā tirgus situācija un biedējošais vēlēšanu tuvums – lai atceramies, ka jau vairākas nedēļas pirms balsojuma premjers Kalvītis neslēpa, ka vismaz šajā reizē cīņā par augsto amatu Miķelsonam līdzvērtīgu konkurentu nav.
Secinājums skumji smieklīgs, šoreiz brangi apmaksātā uzņēmuma padome izgāzusies kā veca sēta, jo locījusies zem valdības spiediena gluži kā priede vakara vējā. Varbūt ir vērts padomāt par padomes likvidāciju, tās funkcijas pa tiešo deleģējot valdībai? Par ko gan līdzīga vienošanās tiks slēgta nākamreiz? Kas zina, vienā jaukā dienā “zem galda” norunās grozīt attiecīgu likumu, un tiksim pie vēl kāda privāta monopola ar visu no tā izrietošo?
Šajā gadījumā gan runa nav tik daudz par konkrētu personāliju, kas jau piecus gadus veiksmīgi vadījusi “Latvenergo”, bet par principu un pārliecību, pēc kādas noticis balsojums. Tas liek atcerēties seno dziesmu par krekliem un sirdsapziņām.
