Vismaz vienā ziņā Latvijai no laika gala paveicies – kaut vai ar necilo platību, ko var pielīdzināt vidēja lieluma pilsētai kādā lielvalstī.
Vismaz vienā ziņā Latvijai no laika gala paveicies – kaut vai ar necilo platību, ko var pielīdzināt vidēja lieluma pilsētai kādā lielvalstī. Vienlaikus tam piemīt arī praktiska nozīme, piemēram, drošības struktūrām vismaz šķietami ir daudz ērtāk pārskatīt nelielo darba lauku.
Tā kā šajos platuma grādos pierasts pie visai mierīgas ikdienas, ko no ierastā ritma nemēdz izšūpot visvarenu tiesībsargājošo iestāžu paziņojumi par košākām krāsām apzīmētu terorisma draudu līmeni, bet termins “ekstrēms” biežāk saistās ar sportu nekā ar drošību, tad šī smalkā epiteta piesaukšana no kādas pusslepenas struktūras puses neapšaubāmi saista zināmu uzmanību.
Jūlija pēdējās dienās Drošības policija (DP) paziņoja, ka pēdējā laikā Latvijā novērots ekstrēmi noskaņoto organizāciju aktivitāšu kāpums. Pēc nesenajiem notikumiem Rīgas centrā šāda informācija skanēja visai draudīgi. Mūžīgie trakotāji un protestētāji, pēc DP publiskotās informācijas, arī aicinot vardarbīgi gāzt valsts varu vai vērsties pret atsevišķām sociālām un etniskām grupām. Gluži kā mierinājums skan ziņa, ka DP “savas kompetences ietvaros” pastāvīgi “kontrolē un veic ekstrēmistiska rakstura organizāciju darbības novērošanu”.
Gandrīz vai sajūsmā jāiesaucas – nu ko tad vēl, visi trakotāji gluži kā zem palielināmā stikla tiek novēroti, tauta var gulēt mierīgi! Tomēr, atceroties kaut vai tikai pēdējā gadā notikušo, pārāk liela pamata optimismam nav. Kaut vai tādēļ, ka DP pārstāves izteikumus vienlīdz labi var attiecināt kā uz aizvadītajiem diviem, tā desmit gadiem, kad sabiedrībai redzamo notikumu gaita bijusi vienveidīga kā sabiedriskā transporta maršruts. Konstatēt vienu vai otru šķietami “pretvalstisku” darbību reizēm nav bijis grūti, bet ar lietas procesuālo virzību valstij gan gājis smagāk nekā melnstrādniekam akmeņu lauztuvēs.
Uzskatāms piemērs tam ir viena no redzamākajām nelegālās Nacionālboļševiku partijas figūrām, kriminālprocesos līdz acīm ieslīgušais Aijo Beness, kura izdarības vedina domāt par nopietnas psihiatriskās ekspertīzes nepieciešamību. Uzkrītošās ārienes darboņa līdzšinējās izdarības runā pašas par sevi – publiska Latvijas vēstures grāmatas dedzināšana, atklāti draudi DP priekšniekam, tiesnesim un valsts augstākajām amatpersonām, kā arī neskaitāmas radikālas izbļaustīšanās paša organizētajās, taču pēc likuma burta “miermīlīgajās” akcijās, kurām pat pēc notiesājoša sprieduma seko brīvlaišana.
Par “miermīlīgiem” uzskatāmi arī bijušā galvaspilsētas domnieka Aleksandra Giļmana verbālie murgi, publiskajā telpā Latviju pielīdzinot nacistu valstij un aicinot to vispār likvidēt. Arī šajā lietā kriminālprocess tā kā mazlietiņ ieildzis atkārtotas ekspertīzes dēļ, kas uz formāla pamata pieprasīta, lai lieku reizi populārā valodā skaidrotu, vai perverso domugraudu, ko pats autors nodēvējis par “filosofiskām pārdomām abstraktā diskusijā”, saturs atbilst iepriekš izvirzītajai apsūdzībai.
Kas attiecas uz situāciju kopumā – neskaitot “terorista Viktora” arestu, saskatīt panākumus ekstrēmu elementu apkarošanā visai pagrūti. Kā pagātnes fons tam kalpo absolūti paviršā izmeklēšana tiesā ar lielu troksni izgāztajā universālveikala “Centrs” spridzināšanas lietā un neveiksmes, izmeklējot jau aizmirstībā nogrimušo sinagogas spridzināšanu Rīgā.
Tādēļ tā vien šķiet, ka publiskais ziņojums par pastiprinātām ekstrēmo organizāciju aktivitātēm mērķēts uz darba imitāciju – sak, ekstrēmistu pilni krūmi, bet mēs viņus uzmanām! Tajā pašā laikā visai Latvijai bija redzams, ka gan DP, gan citām drošības struktūrām par pārāk cietu riekstu kļuvuši ne vien bļaustīgie “krūmu ekstrēmisti”, bet arī pretēju seksuālo orientāciju nometņu pārstāvju (tajā skaitā radikālo) sadursmes, kur nopietnākais bruņojuma elements bija izkārnījumu maisiņi.
