Spīdina sānus saule, viegls, silts vējš un sērkociņi pie rokas. Ja vēl domubiedru grupā līdzi paķērušies pāris «režģu» ar alu, īsta nacionālā kūlas dedzinātāja idille.
Spīdina sānus saule, viegls, silts vējš un sērkociņi pie rokas. Ja vēl domubiedru grupā līdzi paķērušies pāris “režģu” ar alu, īsta nacionālā kūlas dedzinātāja idille. Atliek vien paklausīties brašā radiovīra laika prognozi šai dienai un doties atzīmēt pavasara un kūlas dedzināšanas sezonas atnākšanu.
Vismaz iepriekšējos gados, lai arī cik lieli līdzekļi ieguldīti, rīkojot pērnās zāles nededzināšanas kampaņas visos pieejamos medijos un likumsargu reidus, diez ko vērā ņemami panākumi līdz šim nav gūti. Protams, pie rokas dažs labs tiek pieķerts, īpaši, ja pašam dedzinātājam nosvilis šķūnis vai māja. Viens otrs zemnieks šķīries no lauksaimniecības zemes platību maksājumiem.
Kā atceramies, pērno zāli dedzināja arī padomju laikos, vien mazākos apmēros. Un nav ko šajā ziņā meklēt īpašus sociālus iemeslus. Vienkārši nebija tik daudz ko dedzināt. Lauki krietni mazāk tika aizlaisti aizaugšanai. Tagad bez īpašnieka palicis retais zemesgabals. Vien netrūkst tādu, kas joprojām neliekas ne zinis par platību apsaimniekošanu, tostarp zāles nopļaušanu. Taču ne mazums īpašnieku, kuri pat gribēdami zāli nevar nopļaut tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav ar ko. Pareizāk būtu sacīt, vasaras beigās ar uguni nesameklēsi pļāvēju ar attiecīgas jaudas agregātu. Varbūt lauku pašvaldības varētu nākt ar apsveicamu iniciatīvu – par atbilstošu samaksu šādu pakalpojumu piedāvāt. Domājams, pieprasījuma netrūktu. Citādi vairumam lauku iedzīvotāju, ja vien viņi nav zemnieki, nav savas tehnikas lielāku platību pļaušanai. Rudenī sarunāt pāris atlikušos pagasta traktoristus nav reāli.
