Kurš gan nav dzirdējis sakām: «Nu ko, tā jau tikai tāda lauku skoliņa…» vai «Jā, jā, tur ir labi – tā taču pilsētas skola!». Kā cēlies šis mīts?
Kurš gan nav dzirdējis sakām: «Nu ko, tā jau tikai tāda lauku skoliņa…» vai «Jā, jā, tur ir labi – tā taču pilsētas skola!». Kā cēlies šis mīts? Domāju, ka vismaz daļa iemeslu meklējami ģimenēs, no kurām nāk mūsu skolēni.
Lauku skolās samazinās audzēkņu skaits. Kur viņi paliek?
Aiziet labākie
Pēdējā laikā laukos vērojama tendence, ka tie vecāki, kuru dzīves līmenis aug, pārceļas ar savām atvasēm uz dzīvi pilsētā. Tas arī saprotams – tur ir lielākas iespējas gan vecākiem, kas, izglītoti un ieinteresēti būdami, veicina savu materiālo nodrošinātību un vēlas bērnam to labāko, gan bērniem, kas var rast savām dotībām atbilstošas izaugsmes iespējas pulciņos, studijās, mākslas un mūzikas skolā un citur. Lai kā arī to negribētos dažbrīd atzīt, tomēr bieži vien izglītības līmenis un aktīva dzīves pozīcija ir tieši atkarīga no labklājības.
Aiziet tur, nezin kur…
Kādā jaukā brīdī skolotājs var atklāt, ka audzēknis vairākas dienas neierodas skolā, jo jau pieņemts citā mācību iestādē bez dokumentiem. Tas noticis bez sazināšanās ar iepriekšējo skolu, piemirstot par nenokārtotajām saistībām, bibliotēkā nenodotajām mācību grāmatām un citu.
Vai arī – aiziet tiešām «nezin kur», neapmeklē skolu, tomēr visos dokumentos skaitās skolēns. Varētu teikt – «neredzamais cilvēks» vai «klīstošais holandietis». Vairāk sāp sirds par tiem, kas aiziet «nezin kur», bet prieks par tiem, kuru ģimenes lēnāk vai ātrāk «rāpjas veiksmes kalnā».
Kas atnāk? Kas aiziet?
Lai cik skumji nebūtu, lielākoties no lauku skolām aiziet spējīgākie bērni – tādi, kas paaugstina vidējo sekmju līmeni attiecīgajā mācību iestādē un klasē, kas rada skolotāju vēlmi strādāt radoši, ar lielāku atdevi, saņemt pretī atsaucību un lieliskus rezultātus.
Par atnācējiem. Gadās, ka skolēnu skaitu papildina gudri un atjautīgi audzēkņi. Bet lielākoties ir citādi – uz lauku skolu atnāk dažādu veidu «problēmbērni», kam ir veselības traucējumi, palēnināta uztvere un nespēja apgūt mācību programmu, kā arī no sociālā riska ģimenēm, kurās valda alkoholisms, bezdarbs, depresija. Visi iepriekšminētie faktori parasti ietekmē arī skolēna sekmību. Ne mazāk svarīga ir vecāku attieksme.
Skola + vecāki = ?
Katrs cilvēks ir redzējis šur tur koku stumbros iegrebtas vai uz sienām rakstītas maģiskas formulas kā «Antra + Juris = Y». Ja iedomājas formulu «skola + vecāki =…», kas sekos aiz vienādības zīmes?
Atsevišķos laimīgos gadījumos tas nozīmē sadarbību, atbalstu, pozitīvi vērtējošu attieksmi pret bērnu, skolotāju lēmumiem, skolas nostādnēm.
Bet dažos visai bēdīgos gadījumos dialoga vietā notiek «zibeņu mētāšana», savstarpēja nesapratne, nespēja vienoties par kompromisu. Tomēr tāda «zibeņošana» ir labāka par vienaldzību, kad kāda no pusēm ir noskaņota pat pārāk mierīgi – gan jau viss nokārtosies pats no sevis.
Atstāt uz otru gadu?
Ar nesekmīgiem skolēniem ir ļoti lielas problēmas. Viņus nedrīkst atstāt uz otru gadu bez vecāku atļaujas. Daudzi uzskata, ka tas ir liels kauns vai arī bērnam nav nepieciešams. Viņi nepadomā par to, ka skolēns nav apguvis mācību vielu un ka otrs gads varētu viņam palīdzēt. Sākumskolā nav izlīdzinošās klases, kas nodarbotos ar tādiem bēdubrāļiem viņiem atbilstošā līmenī. Tas tāpēc, ka lauku skolās ir tikai viena pirmā, viena otrā utt. klase. Labākajā gadījumā divas skolēnu skaita ziņā nelielas paralēlās klases.
Tāpat bez vecāku atļaujas nedrīkst audzēkņus nosūtīt uz palīgskolu. Tā nu mācāmies, mokāmies kopā ar «grūtdienīšiem», kas velk kopējo līmeni uz leju. Līmenis – tas nav skolotāja pašmērķis, bet gan atbilstoša atmosfēra zināšanu apguvei tādā pakāpē, kas skolēniem pavērtu ceļu uz nākamās pakāpes skolu. Bērni, kas ne vienmēr saprot mācību vielu, reizēm traucē stundu, rada situāciju, kad pedagogam atkal un atkal jāatgriežas pie iepriekš apgūtā, tas diemžēl atņem laiku darbam ar skolēniem, kas spējīgi sasniegt vairāk.
Ja šādas tendences turpināsies, mazās lauku skoliņas ceļš vīsies no kalna lejup.
