Tikko atgriezos no ASV, kur, apmeklējot draudzes, kurās esmu kalpojis, centos piesaistīt līdzekļus labdarībai.
Cenšos palīdzēt trīs cilvēku kategorijām. Pirmā ir Rīgas katoļu seminārs, kurā no 1994. līdz 2005. gadam strādāju par rektoru. Esmu pamanījis, ka šoziem seminārā taupa uz siltumu. Semināristiem mēteļos un šallēs ir diezgan grūti studēt. Pateicoties ziedojumiem, ir atradušies līdzekļi, lai šoziem vienu līdz divus mēnešus samaksātu semināra siltuma rēķinu.
Otrā kategorija ir bāreņi. Domājam uz Ziemassvētkiem katram Ilūkstes novada Raudas internātpamatskolas bērnam, kādu tur ir ap astoņdesmit, uz gultas uzlikt rotaļu lācīti, žirafi vai citu rotaļlietu. Internātskolā bērniem dzīve rit stingrā kārtībā – kā pa šņori. Taču mums grūti saprast, ka bērniem tur nekas nepieder. Gribētos, lai vairāk izpaužas viņu personība.
Jelgavā mēs bāreņus ielūdzam uz Ziemassvētku maltīti. Katrā pilsētā taču ir savas bāreņu patversmes, un daudziem būtu iespējas pievērt bāreņiem lielāku uzmanību, kuras viņiem parasti trūkst.
Trešā kategorija, kam cenšos palīdzēt, ir veci, vientuļi cilvēki. Mēs ne vienmēr saprotam, kā tāds cilvēks jūtas. Reiz es biju ielūgts uz pusdienām pie kādas vecākas kundzes. Kad ienācu mājās, ieraudzīju, ka viņa uzklājusi galdu trim personām. Domāju – kurš tad pie galda būs trešais? Izrādījās, šķīvis bija uzlikts arī sunītim. Protams, es kundzei palūdzu, ka tad, kad ir ieradies bīskaps, sunītim ēdamo var nolikt uz grīdas. Taču šis trešais šķīvis man lika padomāt par to, cik vientuļi jūtas cilvēks, kam sunīša vai kaķīša luncināšanās kļūst tik svarīga.
Reiz kādai daudzbērnu mammai prasīju: «Kuru bērnu tu mīli visvairāk?» Viņa atbildēja: «To, kuram vajadzīga vislielākā palīdzība. Un viņi jau man mainās – vienu dienu viens, otru dienu – cits.» Gribētos, lai Ziemassvētku laiks izceļ Kristus mīlestību, ar kuru viņš nāk no debesu augstumiem, lai šajā vistumšākajā gada laikā mūsos ir vairāk gaismas! ◆
