Ikreiz pēc kārtējām valsts vai pašvaldību vēlēšanām aktīvajai un pasīvajai elektorāta daļai, kā arī kandidātu listēs iekļautajām personālijām rodas zināmi dažādas pamatotības secinājumi par publikas noskaņojuma tendencēm.
Ikreiz pēc kārtējām valsts vai pašvaldību vēlēšanām aktīvajai un pasīvajai elektorāta daļai, kā arī kandidātu listēs iekļautajām personālijām rodas zināmi dažādas pamatotības secinājumi par publikas noskaņojuma tendencēm, un izņēmums nebija arī oktobra sākumā aizvadītie urnu svētki. Par valsts politiskā kursa maiņu pagaidām nav iemesla satraukties, un diezgan droši var spriest, ka šoreiz pārāk radikālas izmaiņas nav gaidāmas – ar īpašu svaigumu nebūs ievērojami ne vecie vēži, ne arī pati “kule”.
Pēc vēlēšanu oficiālo rezultātu pasludināšanas un apslacīšanas allaž seko ne īpaši pateicīgais jaunās valdības koalīcijas veidošanas process. Lai gan Latvijā nav atkārtota unikālā Čehijas situācija, kad parlamentā divas idejiski pretējās politiskās frontes kontrolē vienādu skaitu deputātu, tādējādi izraisot politisko dīkstāvi vairāku mēnešu garumā, pēdējos gadus politiskajā arēnā valdošajam gladiatoram Tautas partijai (TP) priekšā smaga lēmuma pieņemšana – ar ko papildināt pašreizējo koalīcijas biedru saimi, lai tās piekritēju skaits parlamentā kļūtu “drošāks” par pašreizējo 51 deputātu.
Jau sākot no vēlēšanu nakts, atsevišķas politiskajiem aktīvistiem tuvu (vai pat ierindā) stāvošas personas gluži kā pie bikts neviļus iezīmēja savdabīgu atklātības aizmetni. Tā allaž savu klātbūtni un ietekmi politiskajos procesos noliegušais kretīnisma lietpratējs un TP “ciltstēvs” Andris Šķēle atklāti, bez jebkāda blefa, lieku reizi apstiprināja savus nopelnus teju trešdaļmiljonā latu mērāmajā finansiālajā pienesumā paša politiskos domubiedrus slavinošajai biedrībai “Sabiedrība par vārda brīvību”, savukārt Ventspils mērs Aivars Lembergs, oficiāli nokļuvis ne vien apsūdzētā, bet arī premjerministra kandidāta statusā, koalīcijas sarunas personiski pagodina ar savu klātbūtni, ambiciozitātē aizrunājoties pat līdz Rīgas pils saimnieces “nomešanai” no troņa…
Tomēr pamatjautājums pagaidām paliek neatbildēts – kuru no Saeimā iekļuvušajiem spēkiem ņemt savā barā kā “mazāko ļaunumu”. Alternatīvu nav daudz – pat ar pirkstu galiem sanīsties protošais “Jaunais laiks” (JL) un popularitātes ziņā krietni vairāk paplūkātā apvienība “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Vienam no potenciālajiem partneriem raksturīga neprognozējamība un ultimātisks sarunu tonis, un tā iesaistīšana valdības koalīcijā zināmā mērā nozīmētu parazītiska čūskulēna audzēšanu azotē, savukārt otra kandidāta “veikumu” sarakstā ir divkārtēja tieša līdzdalība valdības gāšanā. Pat TP “ierindnieks” Šķēle, kas līdz šim no kreisajiem spēkiem turējies lielgabalšāviena atstatumā, simboliskajā bezizejā pieļāvis iespēju meklēt glābiņu, bēgot no JL populisma vilka un brīvo vietu “uz brieža” piedāvājot kādam “krievvalodīgā elektorāta” partiju lācim.
Šāds risinājums vienlaikus ne tikai apliecinātu jau izsenis zināmo patiesību, ka nekas šajā pasaulē nav absolūts (ieskaitot politisko nostāju, kas mēdz biedroties pat ar pārmērīgiem kompromisiem), bet pavisam nopietni liktu apšaubīt iespēju, ka izveidotos valdība, kas būtu darbspējīga visu 9. Saeimas pilnvaru laiku. Parlamentā ievēlētajiem vairāk uz labējām idejām tendētajiem politiskajiem spēkiem JL un TB/LNNK vairāk raksturīga neaprēķināmība, bet idejiski diametrāli pretējo (un arī bieži vien neaprēķināmo) kreiso iesaistīšana valdības veidošanas procesā labākajā gadījumā iztālēm atgādinās seno fabulu par gulbi, līdaku un vēzi. Latviskā variantā tas nozīmētu kamanas, kas nekust uz priekšu, jo tādu vai citādu iemeslu dēļ to priekšā par vilcēju iejūgts nosprādzis zirgs.
