Kriksis: Citādi nevar nosaukt tos, kuri brauc tā, it kā iela būtu domāta tikai viņiem! Uz kuriem neattiecas ne ceļa zīmes, ne luksofors, ne vispārpieņemtās normas…
Kriksis: Citādi nevar nosaukt tos, kuri brauc tā, it kā iela būtu domāta tikai viņiem! Uz kuriem neattiecas ne ceļa zīmes, ne luksofors, ne vispārpieņemtās normas… Tikai par idiotu var nosaukt to, kurš vakarrīt pretī kultūras namam, gandrīz vai izšķaidot bērneļus, ignorēja sarkano luksofora signālu. Tāds pats “idiņš” ir tas, kurš pretī Domei brauca virsū gājējiem, kas gāja pāri ielai pie zaļās gaismas. Man tikai gandrīz papēžus nobrauca, bet aiz manis ejošā sieviete vai pakļuva zem riteņiem.
Rudais: Idioti? Maigi teikts!
SiSi: Sen jau par tādiem “varoņiem” vajadzēja rakstīt!
Aldis: Vai tad nav ievērots, ka Jelgavā ir īpašs braukšanas stils, kas atšķiras no citām Latvijas vietām? Vajadzētu to nodēvēt, piemēram, a la Jelgava.
Guntis: Jelgavas braukšanas stils ir tikai kautrīga ripināšana pa ielām. Pašreiz atrodos Turcijā, un te nu jebkurš Jelgavas šoferis pietaisītu bikses jau pie pirmā krustojuma. Pa šaurām, līdz neprātam “pieparkotām” Stambulas ieliņām vieglie un smagie nesas tā, ka riepas vien švīkst, pajoņojot garām gājējiem tikai nieka pussprīža attālumā. Nekas, trīs dienās esmu pieradis. Mazliet mulsinošāk ir tad, ja jāiet pa ieliņām, kur ir tramvaja sliedes. Milzīgs tramvaja sastāvs (gandrīz četru vagonu vilciena lielumā) brauc tikai desmit centimetru attālumā no kreisā pleca, un gribas cerēt, ka viss būs O.K. un tas kādā vietā nesazvārosies, iepresējot gājējus kādas bodītes vitrīnā. Ak, jā, visu satiksmes haosu vēl pavada mežonīga taurēšana. Arī katrs brīvs taksometrs, braucot garām, noteikti uztaurēs, vai nav vajadzīgi viņa pakalpojumi. Taisnība, pie sarkanās gaismas tomēr šoferi apstājas. Gājēji gan ne, turklāt vēl pakratot braucējam ar pirkstu. Sak, vai neredzi, ka es eju, ko brauc virsū? Pats interesantākais, ka pa šīm dienām neesmu redzējis nevienu avāriju. Antaljā ir mazliet mierīgāk, tomēr arī tur neiztikt bez asām izjūtām.
P.S. Saules aptumsums, kas Vidusjūras piekrastē bija pilns (divas minūtes īsta tumsa un debesīs ap melnu Mēness apli spīdēja Saules vainaga gredzens), – kaut kas fantastisks! Antaljā šim notikumam bija gatavojušies gluži kā svētkiem, un vienu brīdi gandrīz vai radās iespaids, ka vietējie uzskata: viņi to noorganizējuši.
