Ko cilvēks nezina, tas viņu nespēj sāpināt, ko nedara, to nevar salaist grīstē.
Ko cilvēks nezina, tas viņu nespēj sāpināt, ko nedara, to nevar salaist grīstē – šķiet, pēc šāda strausa postprincipa nolēmusi rīkoties valdošā koalīcija, precīzāk – tās šķietami varenās mazākumatliekas, kas pēc ierosinājuma pagarināt Saeimas deputātu vasaras brīvdienas radījušas kaut nelielas, tomēr šaubas par to, vai premjera iepriekš paustā stabilitātes sajūta nav tikai nedrošs sevis mierinājums.
Valdību šūpošanai miermīlīgu līdzekļu nav pārāk daudz, un Latvijā tam labāku vidi par kārtējo parlamenta plenārsēdi grūti atrast. Ar šādu iespējamo opozīcijas taktiku rēķinās arī Aigara Kalvīša vadītais Ministru kabinets, kam pēc nesen “ar Dievu uz pusēm” pārciestās valdības krīzes Saeimā atlikuši vien 45 “stabili” atbalstītāji. Krāsas ievērojami sabiezina arī 9. Saeimas vēlēšanu biedējošais tuvums, kas brīžiem, šķiet, politikāņus iespaido ne mazāk spēcīgi kā sarkana lupata satracinātus vēršus. Tā kā vēl nesenais koalīcijas partneris partija “Jaunais laiks” uzskatāmi demonstrējis spēju (aiz nopietna iemesla vai bez tā) spert arī gana radikālus soļus, Kalvītim un kompānijai radušās pašsaprotamas bažas par jaunu izlēcienu iespējamību un tālāku politiskā varžu dīķa duļķošanu, tādēļ koalīcijā panākta vienošanās, ka atlikušajos trīs darba mēnešos Saeimā notiks tikai septiņas plenārsēdes, bet divus vasaras mēnešus iecerēts ļaut tautas priekšstāvjiem izbaudīt īstas “Bonifācija brīvdienas”.
Iecere kaut kā “neklapē” ar Kalvīša nesenajiem izteikumiem, ka Saeimas vairākumam neesot ideoloģisku pretrunu, tādēļ vajadzības gadījumā nodrošināt vēlamo balsojumu parlamentā valdībai nesagādās nekādas grūtības. Ja reiz tāda pārliecība, kāpēc koalīcijai pašlaik kā naskam Sprīdītim jāslapstās no plenārsēžu zāles un opozīcijas kā no mežonīga Lutauša? Šāda iecere liek vēlreiz pārjautāt, kāds tad vispār ir Saeimas deputātu, proti, likumdevēju uzdevums. Ja tautas ievēlētie priekšstāvji joprojām spēj atcerēties, ka tas saistīts ar likumu pieņemšanu (ja ne tā, tad deputātiem problēmas ar atmiņas zudumu nav mazākas kā viņu elektorātam), tad svaigā iecere vērtējama vismaz kā apzināta bezatbildība. Savukārt savdabīgā motivācija – sak, pasēdēsim mierīgi maliņā, neko nedarot, un “pavilksim” laiku līdz vēlēšanām – liecina, ka ar laiku šāda labprātīgās dīkstāves taktika var tikt izmantota ik brīdi, kad parlamenta sēde var kļūt potenciāli bīstama vienam vai otram politiķu grupējumam.
Jāpieļauj, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā esošo un potenciālo deputātu sirdis mierīgākas dara kārtējais vēlētāju “amnēzijas” apliecinājums jaunāko sabiedriskās domas aptaujas rezultātu veidā. Ja tic kaut aptuveniem rādītājiem, var secināt, ka par krietnu trešdaļu lielāka neizvēlīgā elektorāta daļa pašlaik jau 11 procentu īpatsvarā, šķiet, gatava balsot par finanšu nesmukumu dēļ dažādu tiesas instanču priekšā sauktajiem “naftas zemniekiem”, pa desmitai daļai vēlētāju savu dārgo biļetenu izmestu par “kreisajām bitēm” un nu jau populisma dūksnājā ieslīgušajiem “jaunlaicēniem”, savukārt no septiņiem līdz nepilniem deviņiem procentiem piekritēju skaits palielinājies “tēvu, ierindas biedru un citu telefona kretīnu” oranžajai aizstāvei Tautas partijai…
Zīmīgi, ka ieceres kontekstā neviens ne ar pušplēstu vārdu nesatraucas, ka likumdevējs, puslegāliem līdzekļiem izvairoties no tiešajiem pienākumiem, nevis nepārvaramas varas vai ārkārtas situācijas, bet politisku ambīciju dēļ, pēc būtības kļūst par birokrātisku un nederīgu veidojumu, kas tiešos pienākumus gatavs nomainīt pret dziedāšanu līdzi koalīcijas korim par trekniem gadiem, kuru “treknums” tādējādi labākajā gadījumā būs jūtams vien pašu birokrātu pavēderēs.
