Esmu otrās grupas invalīde ar ļoti vāju veselību. Tā kā savā Kurzemes mazpilsētā nācies saskarties ar ārstiem, kuri pārkāpuši Hipokrāta zvērestu, ne reizi vien esmu spiesta medicīnisko palīdzību meklēt ārpus Tukuma rajona.
Esmu otrās grupas invalīde ar ļoti vāju veselību. Tā kā savā Kurzemes mazpilsētā nācies saskarties ar ārstiem, kuri pārkāpuši Hipokrāta zvērestu, ne reizi vien esmu spiesta medicīnisko palīdzību meklēt ārpus Tukuma rajona.
Līdz ar to varu salīdzināt. Visvairāk pozitīvo emociju un arī godprātīgas ārstēšanas esmu iemantojusi Valsts rehabilitācijas centrā “Tērvete” Dobeles rajonā. Šī dziednīca atrodas skaista priežu meža ielokā, tur ir skābekļa piesātināts gaiss, kas ārstē pat bez medikamentiem. Visas lielās ēkas kolektīva sirsnība, godprātība ir vārdos neizsakāma. Pat galvenā ārste, satiekoties ar pacientiem, sirsnīgi sniedz roku, lai saveicinātos. Tāpēc uz šejieni braucu ārstēties atkārtoti. Cīņa par dziednīcas statusa saglabāšanu notiek nepārtraukti, un jāsaka atklāti, ne bez rezultātiem.
Pacienti, kuri var brīvi pārvietoties, siltā, sausā laikā var pastaigāties pa āru. Bet cilvēkiem ar kustību traucējumiem, nākas vairāk uzturēties telpās (īpaši man, jo nav piemērotu apavu kāju pēdu smagas deformācijas dēļ), taču nav ne vainas, jo pašlaik koridori tiek nepārtraukti vēdināti, tīrīti un spodrināti. Saglabātas arī logu puķes, lai gan bijušas ziemas, kad nav centrālapkures. Pagājušās ziemas lielajā salā esot pārsprāgušas ūdensvada caurules trešajā stāvā. Arī šīs avārijas sekas meistarīgi novērstas.
No direktora Gediņa kunga, galvenās ārstes Butleres, nodaļas vadītāja ārsta Burkina nesavtīgā ieguldījuma šīs dziednīcas ēkas uzturēšanā, palātu un palīgtelpu labiekārtošanas, kā arī ārstēšanas milzīgā, atbildīgā darba neatpaliek arī virtuves ēdināšanas bloks galvenās pavāres Dzidras Samas vadībā. Viņa šo smagā darba slogu “velk” jau 40 garus gadus. Visu cieņu Dz.Samai un viņas čaklajam kolektīvam. Taču nepagurst neviens. Gatavoto ēdienu dažādība, pilnvērtība (arī garšas ziņā) daudzkārt pārsniedz prestižāko Rīgas slimnīcu ēdināšanu, kaut gan tur no pacientiem tiek iekasēti pieci lati par dienu, šajā dziednīcā nepārsniedz trīs latus. Nešauboties var secināt, viss, kas tiek paredzēts pacientu ēdināšanai, arī nonāk katlā. Katru dienu pusdienās ir garšīgs, sātīgs ēdiens ar gaļu. Un kur vēl gardās zupas, biezputras, salāti, saldie ēdieni! Viss kā mājās! Kaut gan šajos laikos, ja ņem vērā dzīves dārdzību, reti kurš to var atļauties.
Te uzreiz var salīdzināt ar Rīgas (savulaik prestižāko) P.Stradiņa slimnīcu, kur četru dienu laikā gaļas ēdienu slimnieki nedabūja ne paostīt. Skumji…
“Tērvetē” tās 14 dienas, kuras paredzētas, lai ārstētos, kā “komunismā” varam uzturēties. Derētu jau visas 20, jo nedēļa paiet kamēr slimnieks aklimatizējas… Otra ir mazliet par maz, lai pilnvērtīgi nostiprinātu veselību.
Ar pārliecību varu teikt: “Ja citur ēdiens negaršo, lai brauc uz Tērveti ēst!” Kā savulaik par mežu, “lai iet uz mežu ēst”, kāds rakstnieks bija izteicies.
Arī mikroklimats Tērvetē ir sirsnības un savstarpējās sapratnes caurstrāvots. Paldies par visu!
Zinaīda Ronis Kandavā
