«Cilvēki īsti nespēj domas pieslēgt nekam citam, kamēr nav skaidrības, ka šoreiz viss neapklusīs un nevilksies garumā gadiem. Pārāk baisus brīžus tomēr visi kopā esam pārdzīvojuši,» ceturtajā rītā pēc Zolitūdes lielveikala katastrofas man raksta kolēģe. Neziņa nomāc. Svētdien staigājot pa Zolitūdi, bezmaz vai skaties, kura ēka bruks nākamā – deviņstāvene vai divpadsmitstāvīgā. Abām betona bloku šuves klāj zaļgana «rūsa». Skaidrs, ka simtiem gadu kā vecos laikos būvētās pilis tās nestāvēs. Un līdzīgi nav tikai Zolitūdē, kur visam papildu risks vēl esot zemes magnētiskā anomālija.
No katastrofas versijām visticamākais šķiet būvinženiera Sergeja Meierovica secinājums par nepareizo būvniecības darbu secību. Proti, dzīvojamo ēku, kas ir vienā projektā ar nu jau bijušo lielveikalu un atrodas cieši tam līdzās, nedrīkstēja būvēt pēc pusotra gada atsevišķi. Jaunceltne, viņaprāt, radīja uz zemes pamatni spiedienu, kas izkustināja blakus esošā lielveikala konstrukcijas, un tās sabruka kā kāršu namiņš. Jāpiebilst, ka jaunbūves ietekmes uz vidi novērtējumu, būvējot šo objektu, neprasīja kapitāla lobētais likums. Gudrībai, ka, cieši blakus ceļot divas ēkas, jāievēro to radītais spiediens uz zemes pamatni, vajadzētu būt iemācītai būvniecības koledžā. Ko tad tiesāsim? Līdz nabadzībai nodzītos skolotājus? Arhitektu savienību, kas 2011. gada lielveikala un dzīvojamās ēkas ansamblim piešķīra gada balvu? Tradīcija prasa, ka kādu jau notiesās.
Pārbraucot no Rīgas, stacijā uzmetu aci diviem dzelzceļniekiem, kuri, lukturīšus spīdinot, pārbaudīja uz blakus sliedēm stāvošās cisternas. Ko mēs zinām par bīstamajām kravām, ko ik dienas velk gar māju un skolu durvīm gan pilsētā, gan laukos? Vai kādam ir interese to zināt? Galvenais, ka kravu tranzīts nes peļņu. Vai tas nav līdzīgi kā Zolitūdes lielveikalā, kur jau bijis pierasts, ka kases aparāti darbojas reizē ar trauksmes signālu, kam vajadzētu atgādināt par augstākajām vērtībām. ◆
