Pamazām pie mums Latvijā attīstās brīvprātīgo darba pieredze. Brauc ārvalstu pārstāvji, iesaista vietējos, brauc mūsējie un iesaistās Eiropas kopējā pulsā.
Pamazām pie mums Latvijā attīstās brīvprātīgo darba pieredze. Brauc ārvalstu pārstāvji, iesaista vietējos, brauc mūsējie un iesaistās Eiropas kopējā pulsā. Tomēr joprojām maz ir cilvēku, kas gatavi strādāt tikai tāpēc, ka tas ir interesanti vai nepieciešams dvēseles līdzsvaram.
Pagaidām pieredzi brīvprātīgā statusā darba tirgū neuzskata par vērā ņemamu kritēriju. Tomēr strādāt brīvprātīgi var tikai tāds cilvēks, kuram ir gan savs redzējums par sabiedrisko procesu attīstību, gan vēlēšanās tajos iesaistīties, gan netrūkst prasmes sadalīt savu laiku. Tā varētu turpināt par labu brīvprātīgajiem, tā teikt, spēcīgi motivētiem cilvēkiem.
Kā pastāstīja Zemgales Nevalstisko organizāciju (NVO) atbalsta centra vadītājs Uldis Dūmiņš, Jelgavā varētu būt aptuveni 50 sabiedriski aktīvu cilvēku, kas ar entuziasmu darbojas sabiedriskajā sektorā, tomēr tas vēl joprojām ir maz. Šovasar tikai viens puisis un viena meitene NVO ieradušies pēc savas iniciatīvas, lai vienkārši iesaistītos kādās sevi interesējošās aktivitātēs. Jaunieši, kas nopietni vēlējušies piedalīties, savu vietu atraduši gan šeit, gan ārvalstīs, uzskata U.Dūmiņš.
Šogad pieredzi brīvprātīgajā darbā smēlusies arī Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas bibliotekāre Iveta Skapste.
Iveta stāsta, ka ziemā portālā www. ziedot.lv, ieraudzījusi aicinājumu ziedot slimo bērnu rehabilitācijai. “Domāju, naudas, ko ziedot, man nav, bet palīdzēt gribu. Sazinājos un uzskaitīju visu, ko varētu darīt kā brīvprātīgā. Gāja laiks, šķita, ka esmu piemirsta. Tad atnāca ziņa, ka organizācija “Sūrābele” Rēzeknes rajona Bērzgalē rīko nometni bērniem ar attīstības traucējumiem un es varētu būt skolotāja vai audzinātāja. Nolēmu braukt un piedalīties. Tas, protams, nevarētu notikt, ja šo soli neatbalstītu arī bibliotēkas vadība – man iedeva brīvdienas. Mazo bērnu pieskatīja vīrs, lielais izvēlējās palikt mājās, bet desmitgadīgā meita nolēma doties kopā ar mani uz šo nometni. Domāju, ka Annijai tas bija ļoti īpašs laiks, jo daudzas lietas nācās pārvērtēt.” Iveta uzskata, ka šādi pasākumi un ar tiem saistītie pārdzīvojumi palīdz audzināt bērnu par personību, un teic, ka šajā nometnē bijusi ne tikai devēja, bet arī ņēmēja.
“Ja problēmas ir bērniem, man sirds kāpj pa muti laukā. Kad Rīgā abas ar Anniju iekāpām autobusā, lai dotos uz Bērzgali, visi jau bija sasēduši un jutos diezgan mierīga. Kad ieraudzīju viņus Bērzgalē, pirmā doma bija – vai tikšu galā? Gribēju gandrīz vai raudāt, taču vajadzēja saņemties. Centos sevi pārliecināt – viss ir labi. Emocijas pie malas, un ļoti konstruktīvi jādomā, ko varu darīt tieši šeit,” atceras Iveta. “Tikai tad, kad pēc četrām dienām atbraucu mājās, sapratu, cik ļoti esmu iztērējusies, jo vienkārši sabruku. Enerģija mani bija atstājusi.”
Pēc Ivetas domām, tas bijis ļoti grūts un skaists laiks. Bērni bijuši sirsnīgi un atvērti. “Cits neredzīgs, cits ar Dauna sindromu, cerebrālo trieku, bet kā viņi klausās, uztver notiekošo! Liekas, ka viņi ir tie, kas dod, kaut pašiem tik daudz atņemts. Pirms došanās ceļā biju apkrāvusies ar literatūru, tomēr viss izrādījās citādi. Piemēram, sporta svētki jebkurā gadījumā nav viegli organizējami, vēl jo grūtāk, ja piedalās bērni ar atšķirīgām, īpašām vajadzībām un spējām. Viena astoņus gadus veca meitenīte pārvietojās ar “krāģīti”. Mamma bija uztraukusies, ka meitene nevarēs, bet mēs ielikām viņu vārtos, lai ķer bumbu. Ar to pašu “krāģīti” atsita un tā priecājās, ka var piedalīties…”
I.Skapstei bija svarīgi būt kopā ar “Sūrābeli”. Arī nākamgad viņa plāno dažas dienas pavadīt, dodot savu laiku tiem, kuriem vajadzīgs saņemt ļoti daudz enerģijas no citiem, lai spētu priecāties par dzīvi.
