Laikā, kad aiz loga rudens vēji jauc košās lapas un daba ietinusies zelta seģenē, Zelta kāzas sagaidījuši vircavnieki Ginta un Jānis Veidliņi. Tikpat raibs un krāsains kā šis dāsnais rudens bijis arī abu mūžs.
Laikā, kad aiz loga rudens vēji jauc košās lapas un daba ietinusies zelta seģenē, Zelta kāzas sagaidījuši vircavnieki Ginta un Jānis Veidliņi. Tikpat raibs un krāsains kā šis dāsnais rudens bijis arī abu mūžs. Dzīvē gājis visādi, bet par rūgto svētkos nemēdz runāt.
Vircavā mūs laipni sagaida Uzāru māju saimniece Ginta, kas ciemiņus aicina istabā. “Kur Jāņa kungs?” vaicāju, un uzreiz kā atbilde no otras istabas iznāk arī pats saimnieks. Viņa stingrais rokasspiediens ļauj domāt, ka sveiciena devējs ir spēcīgs un strādīgs lauku vīrs. Sarunas iniciatīvu acīmredzami pārņēmusi Ginta, bet Jānis tikai ik pa brītiņam klusi ko piebilst un pasmaida.
Dzīve šūpo, bet abi ir kopā
“Par mums varētu romānu sarakstīt. Tā kā vīrs kādreiz mīlēja šņabīti iedzert, dzīvē visādi gājis,” saimniece met ar roku. Taču kopā nodzīvotie gadi nesuši arī ne mazums prieka un aizraujošu brīžu. Mūža lielāko daļu Veidliņu pāris nostrādājis Jelgavas rajona Izglītības pārvaldē, Ginta par grāmatvedi, Jānis par šoferi. Taču bijuši gadi, kas aizveduši katru uz savu pusi. “Kad sadalījās rajons, es strādāju Rīgā, viņš – Vircavā,” stāsta Ginta. Taču tas bijis vien uz īsu brīdi. Drīz vien abi un ar viņiem kopā arī dēliņš Jānis atgriezās senču mājās Vircavā, kur dzīvo vēl šodien.
Garais ceļš līdz Jānim
Jānis kopš dzimšanas ir vircavnieks un savai dzimtajai pusei palicis uzticīgs. Ar īsiem pārtraukumiem gan mēģināts dzīvot arī citur, bet saknes paliek saknes, un nekur nav bijis tik labi kā mājās. Ginta savukārt augusi Glūdā, bet skolā gājusi Jelgavā.
“Varbūt tagad būtu skolotāja. Mācījos labi, beidzu Jelgavas 2. vidusskolu. Tikai pēdējā vidusskolas klasē kā par spīti mums nomainījās matemātikas skolotājs, un iznāca tā, ka matemātikas eksāmens nevienam no mūsu klases nebija pa spēkam. Visi vasaras beigās to dabūjām pārlikt. Tapēc arī tālāk nemācījos, bet aizgāju strādāt uz Garozas skolu par jaunāko klašu skolotāju. Pēc gada stājos Pedagoģiskajā institūtā. Nokārtoju iestājeksāmenus, tikai skola mani neparko negribēja laist prom no darba, jo trūka skolotāju. Braucu savu bēdu stāstīt uz rajona Izglītības nodaļu, bet tur man pasaka: ja no skolas tagad aiziesiet, mēs jums rajonā darbu nedosim! Ko tāds nobijies skuķis lai dara? Gāju atpakaļ strādāt. Audzināju mazās klasītes. Ar zēniem pat “futeni” spēlēju pa laukumu,” atceras Gintas kundze.
Spilgtā atmiņā palicis arī garais ceļš uz skolu pirmdienas rītos, kad līdz Jelgavai varēja aizbraukt, bet pēc tam 17 kilometru līdz Garozai bija jāiet kājām. Trīs stundas neatpūšoties. “Garozā nostrādāju trīs gadus un sapratu, ka šī nav mana vieta. Atkal mēģināju stāties augstskolā, bet tad jau bija grūts krievu valodas eksāmens, un, tā kā ar šo valodu draugos nebiju, studijām atmetu ar roku,” stāsta Ginta.
Nākamais darbs bija Dorupes ciema padomē par sekretāri. Taču arī tur ne uz ilgu palikšanu: “Man nepatika visi tie “sacerējumi”, kas sapulcēs bija jāraksta, jo pēc rakstura esmu matemātiķe. Kādu laiku sabiju mājās, līdz satiku paziņu, kas piedāvāja nākt strādāt Vircavas skolā par grāmatvedi. Tā 1953. gadā nokļuvu šeit,” stāsta saimniece.
Sākumā nav bijis kur dzīvot, naktis pārlaistas turpat uz dīvāniņa skolā. Direktore jaunajai skolotājai piedāvājusi aiziet uz Uzāriem, kur Veidliņu mammai esot brīva istabiņa, taču arī tur Ginta palikusi bešā, jo saimniece gaidījusi no armijas mājās atgriežamies divus vecākos dēlus. Tomēr istaba dzīvošanai atradusies kaimiņu mājās Liepiņās.
Ievizina laulības ostā
“Mūsu saimnieks bija šoferis, un tāpat arī viņa draugi, kas bieži nāca ciemos. Izvelk pudelīti, un runā visu vakaru. Vienu dienu atnāca arī Jānis ar savu draugu. Tā viņš laikam manī ieskatījās,” prāto Gintas kundze. “Man jau viņš patika. Puisis kā oga – brūnām acīm, melniem matiem. Padraudzējāmies, bet no bildināšanas – nekā. Es biju gatava kāzu kleitu šūt, bet viņš joprojām klusēja. Bija liels dancotājs un trakotājs, arī šņabi mīlēja iedzert. Uz ballēm vienmēr esam gājuši, un pirmais valsis tajās vienmēr bija mūsējais,” viņa atceras un nosmej, ka tagad gan vairs Jāni ar varu nevarot dabūt dancot.
Turpmāk puisis pie Liepiņu mājām piestājis bieži. Uz randiņiem meiteni nav aicinājis, bet piedāvājis vizināties ar mašīnu. Līdz vienā jaukā oktobra vakarā abi slepus iestūrējuši laulības ostā. 1956. gada 25. oktobra vakarā klusiņām pa grāvīti lielā slepenībā Ginta un Jānis devušies uz ciema padomi, kur viņus gaidīja laulātāja un ciema priekšniece.
“Viņš jau Vircavā bija slavens šoferētājs. Visas meitenes viņu gribēja, tāpēc bija jāslēpjas. Sareģistrēja mūs, iedzērām šampanieti un atkal pa to pašu grāvīti pārnācām mājās, kur mūs vīra vecāki un brāļi sagaidīja ar klātu galdu. Tādas bija mūsu kāzas,” atceras Ginta.
Pēc tam 16. novembrī Rīgā, vecajā Ģertrūdes baznīcā abi viens otram solījumu deva Dieva priekšā. Jaunā ģimene dzīvoja Uzāros kopā ar vecākiem un Jāņa brāļiem. Veidliņu ģimenē piedzima dēls, kuram arī dots vārds Jānis.
“Sievas vecaistēvs un tēvs bija Jāņi, arī vīrs un dēls ir Jāņi. Nu jau vārds turas piektajā paaudzē,” smaida saimnieks.
Uzāros palikuši vieni
1967. gadā Ginta sāka strādāt rajona Izglītības nodaļā par algu grupas vadītāju. Arī vīrs tur atrada labu darbu – sagādes grupā par šoferi, vēlāk gan “pārmeties” uz sporta komiteju. “Visu mūžu esmu bijis tikai šoferis, gan pirms armijas, gan dienestā un pēc tā,” stāsta Jānis.
Dēls, kam nu jau pašam sava ģimene, dzīvo Glūdā, Gintas senču mājās, kur apsaimnieko vairāk nekā 300 hektāru zemes. Bet Uzāros Veidliņi palikuši vieni.
“Jānis ir labais gariņš, kas visu šo māju un saimniecību uztur. Mums ir trīs slaucamas govis, vasarā jāsarūpē tām barība. Pieniņu līdz pat 60 litriem dienā nododam Rīgas Piena kombinātam. Tikai maz mums maksā. Paldies Dievam vēl spēka un veselības pietiek. Nesen man gan bija acs operācija, bet citādi veselībai nav ne vainas,” stāsta Gintas kundze, kurai teju apritēs 80 gadu, bet līdzās mājas solim vēl atliek laika un spēka pagastā apmeklēt mēģinājumus senioru deju kolektīvā “Vakarvējš”.
Laime viens otram
Veidliņu pāris nav šaubījies, ka dzīvi nodzīvos kopā. Viņi nesaprot mūsdienu jaunatni, kas šķiršanos uzskata gandrīz par modes lietu.
“Mūsu gadagājuma cilvēkiem 50 gadu būt kopā nav liels retums, bet skatos, ka drīz tā būs gan. Nu, kur ir tā laime? Vai, aizskrienot prom, būs labāk? Vai cilvēks, kas šķiras, domā, ka būs laimīgāks. Cik bieži notiek otrādi! Mēs savu laimi esam atraduši viens otrā un tā arī dzīvojam, nemeklējot to citā ģimenē, sētā vai kabatā,” secina Zelta pāris un mīļi uzsmaida viens otram.
