«Uzpurnis ne vienmēr ir obligāts».
“Uzpurnis ne vienmēr ir obligāts”
(22. maijs)
Sunenīte: Raiņa ielas 3 apkārtnē sunīšiem pastaigā klājas ļoti grūti, jo daudzie skati pa logiem, gan skaļa bļaušana, gan klapēšana pa skārda palodzēm, gan ūdens liešana uz suņu kažociņiem, grib ietekmēt dzīvnieku dabisko vajadzību norisi.
Runcis: Tu, kuce, ja aiz sevis savāktu sūdus, tad neviens ūdeni virsū nelietu.
nomale: Vajadzētu pavērot, kas notiek pilsētas nomalēs, jo saimnieki savus, īpaši mazāka auguma, suņus agrā rītā palaiž paskrieties. Pie reizes dzīvnieks arī nokārtojas, tas nekas, ka pie svešiem vārtiem. Man nav suņa, bet jātīra. Vai, pļaujot zāli gar grāvja malu, iebrauc mēslos. Galu galā, ja jums pieder dzīvnieks, uzņemieties atbildību ne vien par to, ka jābaro, bet arī par to, kas aiz viņa paliek. Es nerunāju par to, ka no rīta bērni iet uz skolu un šādi suņi bailīgāku var nobiedēt.
“Saskrienas ar meža dzīvniekiem”
(22. maijs)
Jana: Cik zinu, šajā ceļa posmā Glūdas pagastā bieži gadījies, kad uz brauktuves izskrien meža dzīvnieks. Vai tur nav iespējams norobežot mežu ar sētu, kā tas daudzviet tiek praktizēts?
