«Noraida bažas par darbu kvalitāti Brīvības bulvārī» (25. jūlijs) micro: Bet ūdensvadu gan pie reizes varēja nomainīt. Kā nākas, ka pie mums viena roka nezina, ko otra dara! Skumīgi, bet laikam jau pierasta lieta.
“Noraida bažas par darbu kvalitāti Brīvības bulvārī”
(25. jūlijs)
micro: Bet ūdensvadu gan pie reizes varēja nomainīt. Kā nākas, ka pie mums viena roka nezina, ko otra dara! Skumīgi, bet laikam jau pierasta lieta.
Lasot rakstu, biju gandrīz ar šo faktu samierinājies, līdz nokļuvu līdz liktenīgajiem vārdiem “luksofori”, kas iepirkti vairumā par akcijas cenām. Pastāv taču arī citi veidi, kā organizēt satiksmi, bet neviens negrib domāt. Drīz katrā krustojumā būs luksofors, un miers mājās!
Diez vai es nodzīvošu līdz tam laikam, kad pašvaldība, realizējot kādu ieceri, darīs to cilvēku labā, nevis papīram…
kājāmgājējs: Ja esi autobraucējs, saprotams, tev nav sajēgas, kā jūtas kājāmgājējs. Man šad tad sanāca šķērsot Brīvības bulvāra un Garozas ielas krustojumu pirms remonta. No rītiem tikt pāri ir pašnāvniecisks mēģinājums, tas pats vakarā. Tā ka nemuldi tikai savu savtīgo interešu vārdā, tur skolēni iet regulāri un bieži vērojamas bīstamas situācijas.
micro: Risinājums – gājēju pāreja. Rīgas ielā tā darbojas ļoti normāli. Kad ir gājēji, auto apstājas, kad nav, plūsma netiek traucēta. Esmu par kājāmgājēju un riteņbraucēju priekšrocību pilsētā, tas tik būtu apsveicami; ja vien risinājums būtu ilgtspējīgs.
Nevērīgs un paviršs autobraucējs “šaizi” sataisīs arī pie sarkanās luksofora gaismas. Kad Latvijā eju pāri krustojumam pie gājējiem paredzētās zaļās gaismas, sevi mierinu ar faktu, ka minētajā gadījumā man ir lielāka varbūtība pāriet pāri ielai uz savām divām kājām, nevis to darīt pie citiem nosacījumiem. Tāpēc neuzskatu luksoforu par problēmas risinājumu. Tas prasītu daudz vairāk pūļu…
“Birokrātija gremdē lauksaimniecību” (24. jūlijs)
ecemins: Bļāviens, vai tiešām kāds tic, ka kaut kas šajā ziņā varētu mainīties uz labo pusi? Saprotiet – visiem tiem mērkaķiem, kas tur savākti bariem neskaitāmos līmeņos, nekad nepietiks darba, tāpēc jāvazājas pa saimniecībām un jābendē nervi zemniekiem. Visforšāk ir, kad pie zemnieka atbrauc divdesmitgadīga dāmīte, kas beigusi ekonomistus vai sociologus, un māca zemniekam, kā jāsaimnieko, jo viņa, redz, esot lasījusi MK noteikumus. Kā teica Pans Kleksis, dibiniet partiju, apsoliet, ka jūs neko nedarīsiet, arī citus nečakerēsiet, un vieta Saeimā garantēta.
Fausts: Jautājums tikai, par kuriem zemniekiem Lāsmiņa noraudāja. Vai par bagātajiem, kuri brauc ar bieziem džipiem un kuriem, piemēram, trīs gadus vecs traktors jau ir “vecs” traktors, vai par vidusšķiru un uz leju, kura tiešām varētu sūdzēties par esošo birokrātiju un tās radītajām sekām. Diemžēl Latvijā, kā Ceplis teica, tie, kas bija vareni, būs vareni, pārējie lai kuļas, kā grib.
Gecemin, visu cieņu talantam, kuram 20 gados jau ir augstskolas diploms kabatā. Zini kādu piemēru?
