1986. gada 26. aprīlī Oskars Meirāns, tolaik jauns inženieris celtnieks varenajā kolhozā «Nākotne», bija izbraucis uz dzimtajiem Līvāniem, kur vecvecākiem remontēja māju. Kaut arī laiks bija jauks, darbs notika zem jumta iekštelpās.
1986. gada 26. aprīlī Oskars Meirāns, tolaik jauns inženieris celtnieks varenajā kolhozā “Nākotne”, bija izbraucis uz dzimtajiem Līvāniem, kur vecvecākiem remontēja māju. Kaut arī laiks bija jauks, darbs notika zem jumta iekštelpās. Kā vēlāk kļuva zināms, tas bija labākais variants, kā pārlaist Černobiļas katastrofas radīto radioaktīvo mākoni, kas tajā pašā dienā sasniedza un satricināja Skandināviju un bez publiskiem komentāriem šķērsoja Latviju. Tomēr jau pēc nepilna gada liktenis pagriezās tā, ka Oskaram krietni vairāk nekā daudziem citiem vīriem nācās izjust to, ko nozīmē Černobiļa.
Oskars pasmaidot piekrīt, ka dzīvē diezgan liela nozīme var iznākt tā sauktajai radu būšanai. Proti, septiņdesmito gadu vidū Jelgavas studentu dzīvē gadījās tā, ka deju ansambļa “Kalve” dziedātāju grupā viņš, puisis no Līvāniem, iepazinās ar meiteni no Šķibes – Intu, bagātā kolhoza “Nākotne” priekšsēdētāja brāļa meitu. 1978. gadā abi apprecējās. Pateicoties jaunajiem radiem, Oskaram (pēc dabas nepavisam ne karjeristam, kas pēc komjauniešiem partijā tā arī neiestājās) par darbavietu galva daudz nebija jālauza – tā tūlīt pēc augstskolas atradās “Nākotnē”, tolaik tur īpaši attīstītajā būvniecībā. Taču, kad kādā 1987. gada februāra dienā inženieris un rezerves leitnants Oskars Meirāns saņēma pavēsti no Jelgavas kara komisariāta par iesaukšanu uz pusgadu militārajās apmācībās, radu būšana vairs nelīdzēja. Protams, pirmā reakcija bijusi, ka no iesaukuma jātiek vaļā. Kuram gan izglītotam, atbildīgos darbos iesaistītam vīram būtu pa prātam veselu pusgadu dzīvot pa kazarmām! Turklāt nupat pirms mēneša Meirānu ģimenē bija piedzimis jaunākais dēls Alvis – rūpju vairāk nekā parasti. Taču sagadījās tā, ka tolaik sabiedrībā ietekmīgais Intas onkulis Artūrs Čikste bija izbraucis komandējumā. No pavēstes saņemšanas brīža līdz prasībai ierasties Jelgavas kara komisariātā bija tikai trīs stundas. Nekas cits neatlika, kā atvadīties no ģimenes, darbabiedriem un doties ceļā.
Vēlāk rakstos par Černobiļas katastrofu tika apcerēta toreizējās padomju vadības un tautas atšķirtība. Bija ziņas, ka pēc sprādziena Kijevā par situācijas draudīgumu pietiekami informētie ukraiņu kompartijas sekretāri pēc iespējas tālāk no katastrofas vietas izveduši savas ģimenes. Turpretī tauta vēl 1. maijā pat atomstacijas darbinieku pilsētiņā Pripetē (kas nu jau divdesmit gadu vientuļi stāv dzeloņdrāšu iežogojumā) gāja miermīlīgās darbaļaužu demonstrācijās…
Igauņi esot dumpojušies
Kurp dodas ešelons ar Latvijā iesauktajiem “partizāniem” (tā padomju laikā tautā dēvēja civilistus, kas uz laiku iesaukti karadienestā), palicis kara noslēpums līdz nonākšanai gala stacijā. No atomstacijas trīsdesmit kilometru attālajā drošības zonā karaspēka vienībām no dažādiem impērijas kara apgabaliem bija atsevišķas bāzes. Tāda tika noteikta arī Baltijas kara apgabalam. Mūsu “partizāniem” no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ierindas priekšā tika pateikts, ka avārijas seku likvidēšanas zonā darbojas kara laika likumi. Tātad par nepakļaušanos pavēlēm – visbargākais sods. Oskars atceras, ka visiem jaunpienācējiem tika stāstīts par kādu igauņu grupu, kas Černobiļā uzdrošinājusies streikot, taču par to bargi sodīta. Iespējams, sakara ar AES katastrofu ir fakti, notikumi, kas palikuši plašākai sabiedrībai nezināmi. Tomēr, visticamāk, vēsts par nežēlīgi apspiesto igauņu dumpi bija speciāli izplatīta bauma. Līdzīgas pret revolucionāriem lietoja vēl cara “ohranka”.
“Škiet, nevienam nebija tādas noskaņas, ka, strādājot avārijas seku likvidācijā, vajadzētu kaut kā sevi pasaudzēt. Darbs bija jāizdara, un to darīja. Ja katastrofa būtu notikusi kaut pusgadu vēlāk, droši vien noskaņojums būtu cits. Tuvojās atmodas laiks, un cilvēkiem auga pašapziņa,” saka Oskars Meirāns.
Maijvaboļu brīdinājums
Diezgan liela teikšana Černobiļas avārijas seku likvidēšanā bijusi ķīmiķiem. Ja tika fiksēts, ka cilvēks sasniedzis maksimāli pieļaujamo radioaktīvo apstarojumu, viņu pie darbiem piesārņotajā teritorijā nepielaida. Tajā pašā laikā Oskars atzīst, ka šo dozu noteikšana bija diezgan nosacīta. 1987. gada aprīlī pēc tam, kad viņš ar saviem likteņa biedriem bija nostrādājis trīs mēnešus, pienāca pavēle, ka doza jāsamazina vairāk nekā uz pusi. “Sākumā bija pieļauti 25 rentgeni, bet pēc aprīļa – tikai desmit. Uz to brīdi bijām salasījuši vidēji kādus padsmit rentgenus. Taču tad priekšnieki voluntāri noteica, ka aprīlī mums jāsāk skaitīt no nulles. Iznāk, ka apstarojumu esam dabūjuši vairāk, nekā bija vecā norma.” No tagadējā skatupunkta nav skaidrs, kāpēc katastrofas seku likvidētājiem no Latvijas vajadzēja dzīvot piecpadsmit kilometru no atomstacijas, nevis kādā drošākā attālākā vietā. Mūsdienās cilvēki uz darbu brauc piecdesmit un vairāk kilometru (tostarp arī Oskars Meirāns, kas kā projektu vadītājs strādā visā Latvijā, bet vēl aizvien dzīvo Nākotnē). Oskara bataljons ticis izvietots evakuētā kolhoza “Peremoga” (tulkojumā no ukraiņu valodas “uzvara”) centrā, kas skaitījies salīdzinoši tīrs. “Lidoja putni, viss ziedēja un auga. Taču kādā pavasara rītā mūsu durvju priekšā kā paklājs bija noklāts ar beigtām maijvabolēm. Tās bija grauzušas nupat izdīgušos radiācijas skarto krūmu dzinumus. No tā mēs par šo radioaktīvo tīrību varējām vairāk spriest nekā no saviem dozimetriem.”
Laiks dziedē
“Sajūta, ka tu arī pēc darba nekur nevari justies droši, psiholoģiski bija ļoti nomācoša,” atceras Oskars. Vienā otrā klusā vakarā varējis dzirdēt, kā vīri dzied. “Dziedāja visu, ko prata, pat līgo dziesmas,” par šo tautā pārbaudīto stresa mazināšanas metodi stāsta agrākais “Kalves” dziedātājs.
Ilgu laiku pēc Černobiļas Oskars centies par to nerunāt. Pārāk smagas šīs atmiņas. Taču laiks dziedē visu. Liela loma bijusi arī ģimenei. Ja mājās gaisotne ir laba, slimības klāt tā neķeras. Černobiļā visu laiku sāpējusi galva, no nervu saspīlējuma “uzdevis” kuņģis. Taču tagad pēc gadiem viņš par veselību nesūdzas. Citiem ir smagāk. Zināmā mērā Oskars to skaidro tādējādi, ka viņam kā inženierim, darba pienākumus pildot, vajadzēja daudz kustēties, mainīt savu atrašanās vietu. Mehanizatori, kas vienuviet strādāja ar ekskavatoriem, traktoriem bieži vien cieta vairāk, jo tehnika, lai kā to centās dezaktivizēt, “staroja”.
Taču tāpēc, ka dabūjis ciest no radioaktīvā starojuma, Oskars nav kļuvis par atomenerģijas izmantošanas pretinieku. Astoņdesmitajos gados līvānieši brīnījušies, ka sakņu dārzos pēkšņi izaug tiek lieli laksti. Tautā tas ticis skaidrots ar izmešiem no septiņdesmit kilometru attālās Ignalinas AES (pirmais energobloks tur tika palaists 1983. gadā, otrais – 1987. gadā). Pēc Oskara pārliecības mūsdienās kodoltehnoloģiju drošība ir attīstījusies un arī cilvēki kļuvuši atbildīgāki.
