Nu jau vairāk nekā divus gadus Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra repertuārā ir ļoti savdabīgā un citos teātros neizrādītā Anšlava Eglīša luga «Omartija kundze».
Nu jau vairāk nekā divus gadus Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra repertuārā ir ļoti savdabīgā un citos teātros neizrādītā Anšlava Eglīša luga «Omartija kundze».
Galvenā varone ir spēcīgas gribas sieviete – Omartija kundze, kas, apprecēdama pavecu vīru no tā saucamajiem veclatviešiem (tā dēvē latviešus, kas Amerikā ieradušies līdz Otrajam pasaules karam), tikusi pie turības un vada nekustamo īpašumu pirkšanas un pārdošanas starpniecības biroju.
Smalks raksturu pazinējs
Plašu ieskatu Amerikas latviešu sabiedrībā A.Eglītis paver, atklājot septiņu lugā darbojošos personu savstarpējās attiecības. Klāvs Omartijs pārstāv emigrantu paaudzi, kas pilna nostalģijas pēc dzimtenes, pēc turienes skābajiem kāpostiem un rupjas maizes. Vidējās paaudzes pārstāve ir enerģiskā Aleksandra Omartija, kas, pateicoties savam darbīgumam, izdarībai un prasmei, spējusi tikt pie pārticības. Lugā ir ievīts arī sens Aleksandras mīlestības stāsts ar advokātu Bernardu Vilku. Uzzinām arī, ar kādām grūtībām un milzīgu darba atdevi mēģina tikt pie savas mājas Alīda un Mārtiņš Loči.
Jaunāko paaudzi lugā pārstāv Bernarda Vilka dēls Olivers Vilks – izdarīgs jauneklis, kura dzīvi netraucē pārlieku stingri principi – ieskanas maza mīlestības melodija starp viņu un Omartija kundzi… Ir arī vēl citas pārdomas, ko pauž rakstnieks savā sacerējumā.
Anšlavs Eglītis ir izcils cilvēku portretētājs, smalks raksturu atsedzējs, viņš ir smalks stilists, rakstnieks, kam piemīt patiesa erudīcija, inteliģence un kritisks prāts. Tas viss padara šo viņa lugu dziļi psiholoģisku, dodot tai arī humānu un ētiski tīru skanējumu.
Pieturējies pie tēva grāmatu blāķiem
Te, cienījamie lasītāji, der atgādinājums, ka šā gada 14. oktobrī atzīmēsim rakstnieka, dramaturga Anšlava Eglīša 95. dzimšanas dienu.
Rakstnieka dzīves ceļš iesākās Rīgā. Skolotāja Marija Eglīte un rakstnieks Viktors Eglītis savam dēlam deva neparastu vārdu – Anšlavs. Tēvs Viktors Eglītis bija beidzis Vitebskas krievu pareizticīgo semināru, mācījies Penzas zīmēšanas skolā un I.Repina darbnīcā Pēterpilī, tad vēl studējis Tērbatas Universitātē klasisko filoloģiju. Anšlavam tāpēc bija lemts augt un veidoties garīgu interešu piestrāvotā ģimenē.
Anšlava Eglīša personība ir daudzkrāsaina un neparasti bagāta, viņš ir rakstnieks, spilgts žurnālists un gleznotājs, un viņam vēl ir virkne spilgtu dažnedažādu vēlmju: šahs, kalnos kāpšana, slēpošana un citas…
Par literatūras nozīmi savā dzīvē rakstnieks ar viņam raksturīgo ironiju stāstījis: «Es esot mācījies kājām staigāt, pieturēdamies pie tēva paša izdotā un pašrocīgiem zīmējumiem pušķotā dzejoļu krājuma «Elēģijas» blāķiem».
Par pievēršanos rakstniecībai ir līdzīgs ironisks vēstījums: «Rakstīt ir vieglāk un ērtāk nekā gleznot. Nevajag ne audekla, ne krāsu, nedz citu ierīču un īpašu gaismas apstākļu. Nav arī visu laiku jāstāv kājās pie skrājas un jāvicina rokas». Pārslēgšanās uz rakstniecību notika pakāpeniski un nemanot, bez kādiem īpašiem lēmumiem.
Liktenis iegrozījās citādi…
Liktenis iegrozīja Anšlava Eglīša dzīvi pavisam citādi, nekā viņš to pats bija izdomājis…
«… Biju nolēmis ceļot, cik vien apstākļi atļaus, bet tikai pa Eiropu. Varbūt pieņemot klāt Mazāziju un Ēģipti kā vēsturiski svarīgas zemes. Bet Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda ar savu pavisam jauno un nenorūgušo, no Eiropas patapināto kultūru, mani nesaistīja»
Taču viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem latviešu lugu rakstniekiem un četrdesmit gadu nodzīvoja tālajā kontinentā Amerikas Savienotajās Valstīs.
Anšlava Eglīša lugas ir mūsu klasikas mantojuma dārgums, viens no latviešu dramaturģijas stūrakmeņiem. Dramaturgs nomira 1993. gada 4. martā tur – tālu no savas Dzimtenes, kuru tik ļoti mīlēja.
Ja ir vēlēšanās tikties ar viņa domām, izjust rakstnieka pasaules redzējumu, iedziļināties viņa ētiskajos un estētiskajos uzskatos, gaidām jūs, cienījamie jelgavnieki, svētdien, 18. februārī, pulksten 14 Jelgavas pilsētas kultūras namā.
Uz tikšanos izrādē!
