Kā Zviedrijā redzēto vērtē un ar mūsu apstākļiem un iespējām samēro pieredzes apmaiņas brauciena dalībnieki?
Kā Zviedrijā redzēto vērtē un ar mūsu apstākļiem un iespējām samēro pieredzes apmaiņas brauciena dalībnieki?
Pēteris Keišs, Zemgales Attīstības padomes vadītājs, Aizkraukles rajona Padomes priekšsēdētājs: «Zviedrija attīstībā ir krietni tālāk, un no šā viedokļa mēs daudz ko nevaram tuvākajā laikā pārņemt. Tā ir varējusi un var izmantot ievērojami vairāk līdzekļu, lai sakārtotu infrastruktūru, kas ir viens no veiksmīgas reģionālās reformas traucēkļiem Latvijā. Piemēram, Zviedrijā no attālākās Sēdermanlandes lēnes pašvaldības Stokholmā var nokļūt vienā stundā. Lai aizbrauktu uz Jelgavu vai Rīgu no tālākā Aizkraukles rajona pagasta, vajadzīgas trīs četras stundas. Tāpēc vispirms būtu jāsakārto ceļi un sakari, un tikai tad var domāt par lielu reģionu izveidi. Mūsu rajoni kā atsevišķas vienības nespēj piesaistīt Eiropas Savienības naudu, jo teritoriālā mērvienība ir par mazu. Manuprāt, pēc Eiropas mērogiem, visa Latvija varētu būt viens reģions – gan teritoriālā, gan iedzīvotāju, gan budžeta ziņā. Taču obligāta ir līdzekļu pārdale, lai izlīdzinātu situāciju novados. Citādi Rīga, kas vienmēr piesaistīs vairāk līdzekļu, kļūs bagātāka, bet Latgale – aizvien nabadzīgāka. Ja līdzekļu pārdale notiks, nav nozīmes veidot reģionus.»
Daumants Olte, Jelgavas rajona Padomes priekšsēdētājs, uzsver, ka lielāku reģionu izveide Latvijā sekmētu attīstību, ļautu ekonomiskāk izmantot resursus un līdzekļus.
Raitis Vītoliņš, Zemgales Attīstības aģentūras direktors, atzīst, ka divritenis nav jāizgudro no jauna, bet jāizmanto jau aprobēti varianti. Pieredzes braucieni ir vērtīgi zināšanu papildināšanai un ļauj pārliecināties par izvēlētā virziena un taktikas pareizību. «Mērķus Zemgales reģionā lielā mērā esam identificējuši. Jāturpina darbs, lai katra pašvaldība būtu pārstāvēta un ieinteresēta projekta realizācijā, lai būtu ievērota demokrātija. Labāk realizēt mazāk projektu, nekā, īstenojot daudzas ieceres, kaut ko neņemt vērā. Būtiska ir norišu izskaidrošana sabiedrībai. Daudzi reģionu izprot kā vietu, kur būs jābrauc un jāsaskaņo galvenie jautājumi. Taču reģioni galvenokārt ir joma, kas atrodas starp valdību un pašvaldībām un attīsta savstarpējos sakarus.
Zemgales nostāja paredz, ka vispirms vajadzīgs likums par reģionālo politiku. Pēc tam jāsakārto valstiskās institūcijas, lai tās atbilstu reģionu teritoriālajām robežām, jāprecizē valsts, reģiona un pašvaldības funkcijas, atbilstoši sadalot finansējumu. Svarīgi lēmumus pieņemt reģionā – Ministru kabineta iekustināšana prasa lielu laiku un piepūli. Arī zviedri uzsvēra, ka valsts funkcijas ir virspusējas, reģioni tādi nevar būt.»
Leonīds Koindži – Ogli, Elejas pagasta Padomes priekšsēdētājs: «Mums ir nepareizs priekšstats par to, ka reforma ļaus ietaupīt uz administratīvā aparāta rēķina. Zviedrijā pārvaldes iestādes ir otrie lielākie darba devēji. Arī pie mums pakalpojuma sniedzējs no cilvēka neattālināsies un darbinieki neizbrīvēsies, vienīgi pakalpojums būs kvalitatīvāks. Īstenojot izpētes projektu par trīs pagastu apvienošanu, štati neizbrīvējās. Līdz šim pagastos viens darbinieks izpilda vairākas funkcijas, piemēram, sekretāre kārto arī kadru lietas un veic dzimtsarakstu darbinieces pienākumus. Vienam cilvēkam tik daudz vairākās jomās ir grūti pārzināt. Reformas gaitā kompetence katrā jomā palielināsies.
Zviedrijā darbinieku aizsargā likums – ja viņš vienā vietā nostrādājis pusgadu, tad automātiski tiek atzīts par pastāvīgu darbinieku, ko tik vienkārši nevar atbrīvot. Arī pie mums katram ir svarīgi zināt, ka viņš darbavietu nezaudēs. Latvijā pašlaik tieši pašvaldību darbinieki ir lielākie reformas pretinieki, jo izjūt nestabilitāti.»
