Gandrīz pirms gada Latvijas hokeja izlase, debitējot pasaules elitē, tikās ar ASV hokejistiem.
Gandrīz pirms gada Latvijas hokeja izlase, debitējot pasaules elitē, tikās ar ASV hokejistiem. Toreiz mūsējie zaudēja ar 4:5. Pirmdien abas komandas tikās atkal. Mūsu hokejistiem šī bija čempionāta pēdējā spēle, kurā Latvija uzvarēja 3:2, tādējādi nodrošinot sev tik svarīgo 9. vietu un tiesības spēlēt nākamā gada čempionātā, turpretim hokeja lielvalstij ASV rudenī būs jāpacīnās kvalifikācijas turnīrā.
Čempionāts mūsu puišiem ir beidzies, un vakar viņi atgriezās Rīgā, kur droši vien viņus sagaidīja līdzjutēji, kas, lai arī nav izcīnīta pagājušā gada augstā septītā vieta, tomēr, manuprāt, var būt apmierināti, jo puiši cīnījās godam. Bijis nedaudz vairāk veiksmes, kas zina, kā viss vēl būtu beidzies. Turklāt šāgada apakšgrupa, kas ne velti tika nodēvēta par «nāves grupu», maigi izsakoties, nebija no tām vieglākajām, tomēr Latvija pierādīja, ka mēs, lai arī maza un «nabadzīga», tomēr esam hokeja lielvalsts un līdzvērtīgi varam spēlēt arī ar pasaules varenajiem.
Pēdējā loma nebija arī veiksmei vai, pareizāk par mums runājot, neveiksmei (sirds sažņaudzas atceroties, cik reižu ripa pēc lieliskām mūsu uzbrucēju saspēlēm atsitās pret vārtu stabiņu, cik reižu mūsu hokejisti tika klupināti, kad bija palikuši aci pret aci ar pretinieku vārtsargiem, sava nozīme bija arī milzīgajai nervu spriedzei).
Galvenais ir, ka Latvija paliek labāko desmitniekā un nākamgad Norvēģijā jau trešo gadu pēc kārtas piedalīsies Pasaules čempionāta A grupā. Turklāt mūsu hokejisti spēlē ārkārtīgi skaistu un baudāmu hokeju (ja saņemas), un, kā jau reiz teicu, visi mūsu gūtie vārti ir kā no ābeces, ko ne tuvu nevar sacīt par mums iemestajiem.
Labi sevi parādīja mūsu jaunā paaudze Vasiļjevs, Ņiživijs, Laviņš. Cerēsim, ka ne tikai mūs vienus un varbūt tieši kāds no šiem puišiem kuplinās mūsu NHL spēlējošo hokejistu pulciņu (kuri pagaidām ir četri: Irbe, Ozoliņš, Žoltoks un Skudra). Kā vienmēr perfekti darbojās trio: Ignatovičs, Cipruss, Tambijevs (it sevišķi pēdējais).
Nedaudz par spēli. Kā jau ierasts, pirmos vārtus iemeta mums. Šoreiz liktenīgā bija devītā minūte, kad pēc cīniņa mūsu vārtu priekšā ar Kerču ASV uzbrucējs Kriss Drūrijs raidīja ripu mūsu sargātajos vārtos. Varbūt tas skan mazliet jocīgi, taču bieži vien mūsējiem spēle sāk veikties tikai tad, kad esam zaudējuši vārtus. Tā notika arī šoreiz.
Pēc pirmā pārtraukuma puiši izskatījās atpūtušies, nomierinājušies un nu jau daudz biežāk «apciemoja» Timotija Tomasa sargātos vārtus. Viens no šādiem «apciemojumiem» drīz (23:34) vainagojās panākumiem. Pēc lieliskas kombinācijas, uz mata tādas pašas kā spēlē pret Itāliju, vārtus guva Znaroks (Vītoliņš, Ozoliņš).
Taču, šķiet, skaistākos čempionāta vārtus guva Aleksandrs Beļavskis, kas, saņēmis lielisku piespēli pie labās vārtiem tuvējās malas, ieturēja pamatīgu pauzi, kārtīgi sanervozēja Tomasu, un jā rezultāts jau kļuva 2:1 Latvijas labā. Spēles pēdējās minūtēs amerikāņi nomainīja vārtsargu pret laukuma spēlētāju un vienus vārtus atguva, taču, kad spēlēt bija atlicis vairs tikai divas sekundes, Znaroks izgāja viens pret tukšiem vārtiem, un, lai arī vārtus neguva, soģis Jervela tos ieskaitīja, jo pretinieks izmeta nūju.
