Ar pētījumiem visdažādākajās dzīves jomās neesam apdalīti. Īpaši pēdējos gados arvien lielāka sabiedrības uzmanība tiek pievērsta abu dzimumu līdztiesības problēmu izpētei.
Ar pētījumiem visdažādākajās dzīves jomās neesam apdalīti. Īpaši pēdējos gados arvien lielāka sabiedrības uzmanība tiek pievērsta abu dzimumu līdztiesības problēmu izpētei. Pirms pāris dienām publicēti EQUAL projekta “Profesiju segregācijas cēloņu mazināšana” laikā veiktā pētījuma rezultāti. Tā galvenā ideja – kāpēc pastāv profesiju segregācija jeb to sadalījums “sieviešu” un “vīriešu”. Protams, dažs labs nopūtīsies un sacīs: “Cik tad nu var.” Tiešām – cik?
Pirmkārt, pētījumā mēģināts noskaidrot, ko par dzimumu līdztiesību domā skolēni. Izrādās, Latvijas skolu astoto un vienpadsmito klašu audzēkņiem stereotipi par profesionālo darbību nostiprinājušies jau 8. klasē. Tie neatšķiras no sabiedrībā jau eksistējušajiem. Sievietēm labāk piestāv būt frizierēm, skolotājām, medmāsām, ārstēm, šuvējām, sekretārēm, auklēm, modelēm, grāmatvedēm un mājsaimniecēm. Savukārt vīriem piedien nodarboties šādās profesijās: celtnieki, šoferi, mehāniķi, elektriķi, mašīnbūves darbinieki, militāristi, policisti, automehāniķi, programmētāji un galdnieki. Principā nekas jauns, vismaz šajā profesiju uzskaitījumā, netika atklāts. Tās ir nodarbošanās, par kurām mums jau no bērnības izveidojies savs priekšstats. Vien tagad atrasts vainīgais šajā nelaimē. Izrādās, situāciju veicina, atražo un nostiprina skolotāju zemais izpratnes līmenis par dzimumu līdztiesības pamatprincipiem. Tā kā skolās pārsvarā strādā sievietes, skaidrs, ka viņas arī vainīgas stereotipu atražošanā.
Otrkārt, secināts, ka skolēniem nākotnes profesijas izvēlei trūkst informācijas par to saturu, pieprasījumu un iespējamo atalgojumu. Vislabāk atalgotās profesijas, skolēnuprāt, ir juristi, tulki, celtnieki un programmētāji, savukārt vissliktāk – bērnudārza audzinātājas, skolotājas, medmāsas un frizieres. Tātad vairāk vai mazāk par pietiekami apmaksātiem tiek uzskatīti eksakto profesiju pārstāvji. Tajā pašā laikā pētījumā secināts, ka tieši eksaktie priekšmeti skolēniem interesē un padodas vismazāk. Iznāk tāds kā savdabīgs apburtais loks. Labi maksā, bet nemācāmies, jo negribam vai arī skolotāji nemāk iemācīt. Ja atceramies kaut vai Izglītības un zinātnes ministrijas deviņdesmito gadu izglītības reformas šedevru – brīvu priekšmetu izvēli –, par nesenā pētījuma rezultātu nav jābrīnās. Nav taču noslēpums, ka tieši eksakto priekšmetu apguve prasa lielāko piepūli. Turklāt, ja vēl skolotājs neprot to mācīt, rezultāts ir tāds, kādu redzam pētījumā.
Treškārt, pēc pētījuma rezultātiem secinām, ka par perspektīvāko tiek uzskatīts strādāt jomās, kas saistītas ar tūrismu, ekonomiku un finansēm, zinātnisko darbību, inženierzinātnēm, celtniecību un jurisprudenci. Pie neperspektīvajām aptaujātie min darbošanos mežsaimniecībā, metālapstrādē un lauksaimniecībā. Ja runājam par metālapstrādi no Jelgavas skatupunkta, domājams, tā mūsu pilsētā varētu būt perspektīvākā. Turklāt tajā jau sasniegta dzimumu līdztiesība – to pierāda Jelgavas uzņēmēju centieni šai nozarei piesaistīt tieši daiļā dzimuma pārstāves. Agrāk uzskatīja, ka metālapstrāde ir fiziski smags darbs un nav piemērots sievietēm, taču šodienas tehnoloģijas fizisko slodzi vairumā gadījumu samazinājušas līdz minimumam. Turklāt kā dāmu priekšrocība tiek minēta viņu rūpība un atbildības izjūta par veicamo. Kāds, iespējams, teiks, ka darba devēju raksturojumā par atbilstību šai profesijai atkal tiek atražots kāds stereotips. Protams, tas nav izslēgts. Tomēr šoreiz tam nebūtu tik liela nozīmē kā faktam, ka sievietes tīri tehniskā nozarē, vismaz pie mums, Jelgavā, tiek augstu vērtētas.
