Kamēr ekonomikas eksperti no Rietumiem plāno Krievijas makroekonomisko rādītāju uzlabošanos, Kremlis meklē ārējo ienaidnieku, uz kuru, šķiet, vēl ilgi varēs rādīt ar pirkstu Čečenijas virzienā.
Kamēr ekonomikas eksperti no Rietumiem plāno Krievijas makroekonomisko rādītāju uzlabošanos, Kremlis meklē ārējo ienaidnieku, uz kuru, šķiet, vēl ilgi varēs rādīt ar pirkstu Čečenijas virzienā. Tomēr karš ar «bandītiem» un «teroristiem» nevar būt mūžīgs, un jau pašlaik tam jāizstrādā kāda alternatīva, jo Krievijas iedzīvotāju prātus taču vajag ar kaut ko aizēnot vismaz tajos brīžos, kad televīzijā nav skatāms neviens seriāls. (Tas nav joks, jo vēl pirms kādas nedēļas divas trešdaļas aptaujāto Krievijas iedzīvotāju atbalstīja federatīvo militāristu ieilgušo un neveiksmīgo ofensīvu Čečenijā.) Vienkāršs un tajā pašā laikā visnotaļ efektīvs līdzeklis satraukto tautas prātu nomierināšanai ir pagātnes simbolu ekspluatācija pēc principa: bieži vien viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. To gan pilnībā nevar attiecināt uz pagājušās piektdienas Krievijas Valsts domes pieņemto lēmumu par valsts simboliku, kas paredz vēl Josifa Staļina laikā apstiprinātās PSRS himnas noteikšanu par Krievijas valsts himnu, līdz paredzamajai vārdu izmaiņai atskaņojot tikai melodiju. Tā, lūk!
Šķiet, uz gadsimta marasma godu pretendē kaimiņvalsts prezidenta Vladimira Putina paziņojums, ka PSRS himna var apvienot Krievijas iedzīvotājus ar dažādiem politiskajiem uzskatiem. Vai tos, kuru tēvi un tēvutēvi smakuši gulaga lēģeros, kuri nonākuši izsūtījumā, «pūdēti» cietumos vai pakļauti čekas pakalpiņu naksnīgajiem «apciemojumiem» utt.? Kāda var būt runa par Krievijas virzīšanos uz tiesiskumu un demokrātiju, ja Krievijas valsts regālijās ietilps totālitārisma simbolika? Šāds kaimiņvalsts domes lēmums padara par bezjēdzīgu pēdējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova laikā uzsākto valsts pārbūves un atklātības procesu, pašreizējo NVS valstu virzību uz brīvā tirgus ekonomiku un eventuālo Krievijas līdzdalību Rietumu starptautiskajās organizācijās. PSRS himnas apstiprināšana par Krievijas valsts himnu ir kārtējā pļauka demokrātiskajai kaimiņvalsts sabiedrībai. Šāds parlamenta lēmums uzskatāmi parāda, ka sabiedrības viedoklis un intereses Krievijā neko daudz nenozīmē.
Anatolijs Čubaiss, piektdien apmeklējot Sibīrijas pilsētu Tomsku, paziņojis, ka minētais Krievijas domnieku lēmums ir «vēsturiska kļūda». Bet vēsturiskas kļūdas pati vēsture piespiežot labot, gan jau piespiedīs izlabot arī šo, domā A.Čubaiss. Cerības, atklāti sakot, ir visai vājas.
Tie, kas domā, ka bijušās PSRS himnas apstiprināšana par Krievijas himnu ir tikai kārtējais kaimiņvalsts vēstures kuriozs un Latvijā tam nevajadzētu pievērst nekādu uzmanību, var mēģināt atcerēties bijušās PSRS himnas teksta sākumu, kur runāts par «brīvo republiku nesagraujamo savienību, ko uz mūžu ir sasaistījusi varenā Krievzeme». Lai arī himnas teksts tiks pārrakstīts, šķiet, grūtāk būs iemācīties jauno, nekā aizmirst 50 gados labi apgūto veco. Vēl ir jāatceras, ka daudzi kaimiņvalsts iedzīvotāji joprojām palikuši uzticīgi PSRS idejai (jo «tad bija labāk, varēja bez vīzām braukt uz Jūrmalu, utt.»), un šādas himnas atskaņošana kārtējo reizi tikai pastiprinās mītu par sabrukušās PSRS iespējamo atjaunošanu. Katrā gadījumā tas varētu kārtējo reizi iespaidot Krievijas sabiedrisko domu Latvijai nevēlamā virzienā.
Tāpēc atkal un atkal ir jāizvērtē Latvijas un Krievijas ekonomiskās attiecības, proti, vai Latvija nav pārāk ekonomiski atkarīga no Krievijas un cik izdevīga tai ir šāda situācija alternatīvu neesamības gadījumā. Jāatzīmē, ka Latvijas tirdzniecībā ar Krieviju dominē Maskava, Pēterburga un dažas lielākās Sibīrijas pilsētas. Maskavu pašā Krievijā dēvē par «valsti valstī». Un šajā mazākajā valstī – Maskavā – sēž domnieki, kas var atļauties pieņemt vēsturiskas kļūdas. Kurš var galvot, ka piektdien pieļautā ir pēdējā?
