Tas nemaz nav tik sen, kad elpu aizturējuši sekojām notikumiem Ukrainā. Tur prorietumnieciski orientētais Viktors Juščenko stājās pretī uz Krieviju orientētajam Viktoram Janukovičam.
Tas nemaz nav tik sen, kad elpu aizturējuši sekojām notikumiem Ukrainā. Tur prorietumnieciski orientētais Viktors Juščenko stājās pretī uz Krieviju orientētajam Viktoram Janukovičam. Tālrādes ekrānos lūkojoties, dažs labs varbūt atcerējās mūsu pašu astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito sākumu. Kā kopīgi plecu pie pleca stāvējām Baltijas ceļā un Mežaparka lielajā estrādē. Atcerējās laiku, kuru šodien saucam par dziesmoto revolūciju. Arī Ukraina pirms diviem gadiem šķita stāvam uz tā paša ceļa.
Juščenko tobrīd kopā ar Jūliju Timošenko šķita šīs valsts “oranžās revolūcijas” alfa un omega. Nemākulīgie Krievijas protežē Janukoviča centieni tikt Ukrainas prezidenta krēslā, no malas raugoties, šķita tik baltiem diegiem šūti, ka par viņa uzvaru nešaubījās laikam tikai viņš pats. Brīdī, kad par Ukrainas prezidentu kļuva Juščenko, daudziem šķita, ka šī valsts galēji un neatgriezeniski pavērsusies uz Rietumiem, izsakot vēlmi nākotnē stāties ES un NATO. Viņa izvirzītos mērķus sāka apdraudēt iekšējā šķelšanās “oranžās” koalīcijas iekšienē. Tas noveda pie Juščenko kādreizējās sabiedrotās Timošenko padzīšanas no premjera amata. Sekoja opozīcijas liktie šķēršļi un pretestība, ko izrādīja lielais skaits tā saukto krievvalodīgo iedzīvotāju. Līdz pagājušā gada martā viņi parlamenta vēlēšanās piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu. Pēc mēnešiem ilgušā politiskā strupceļa Juščenko un Janukovičs panāca vienošanos. Tā paredzēja, ka prezidents savu bijušo sāncensi izvirzīs premjera amatam, savukārt nākamais valdības vadītājs apsolīja ievērot līdzšinējo prorietumnieciskā kursa ārpolitiku. Vēl viens nepatīkams pārsteigums gaidīja augustā, kad vizītes laikā Briselē premjerministrs paziņoja, ka Ukraina “nav gatava, lai paātrinātā tempā virzītos uz iestāšanos NATO, un ka šajā procesā nepieciešama “pauze””. Juščenko uz to reaģēja, paziņodams, ka premjera sacītais neatbilst Ukrainas nacionālajām interesēm. Šonedēļ prezidenta Juščenko partija pavēstīja, ka pievienojas opozīcijai, un pieprasīja saviem ministriem pamest prokrieviski noskaņotā premjerministra Janukoviča valdību. Acīmredzot pienācis brīdis, kad jāapzinās – šajā valstī notiekošais jāuztver kā ilgstoša situācija.
Atgriežoties pie pašmāju aktualitātēm, Ukrainā notiekošais vedina uz zināmām pārdomām. Daudzi runā, ka vīlušies pašreizējā Latvijas politiskajā dzīvē. Šķiet, nav nekā svarīgāka un nopietnāka par pirmsvēlēšanu ķīviņiem partiju starpā. Tajā pašā laikā tiek aizmirsts sešpadsmit gados noietais ceļš no padomju komandekonomikas līdz brīvām tirgus attiecībām. Tieši uzdrīkstēšanās salauzt veco kārtību un iet savu ceļu mūs šķir no Ukrainas. Mums tas izdevās. Tomēr iegrimšana apcerīgās domās, ka gan jau iztiks bez mana viedokļa rītdienas Saeimas vēlēšanas, jau nākamajā dienā var atnest visai nepatīkamus pārsteigumus. Diezin vai atšķirīga valsts attīstības ceļa iecerētāji un viņu atbalstītāji rīt grims pārdomās par partiju iekšējiem ķīviņiem un cits cita apkarotājiem. Šis spēks tiek mobilizēts. Tas nu gan būtu jāņem vērā visiem, kam rūp savas zemes nākotne. Lai svētdien pamostoties nekonstatētu, ka noticis kas nelāgs. Pēc tam jau varēsim vainot paši sevi. Starp citu, izcilais krievu dzejnieks to labi parādījis savā fabulā par gulbi, vēzi un līdaku.
