Tā pasaulē iekārtots, ka lieliem ļaudīm ir lieli lobiji. Jo biznesā plašāks interešu un redzesloks, jo lielākas apgrozāmās naudas summas un potenciāli brangāks abpusējais ieguvums.
Tā pasaulē iekārtots, ka lieliem ļaudīm ir lieli lobiji. Jo biznesā plašāks interešu un redzesloks, jo lielākas apgrozāmās naudas summas un potenciāli brangāks abpusējais ieguvums. Daudzus desmitus miljonus ASV dolāru Latvijā ieguldījusī kompānija “Coca – Cola” var justies samērā droša un prasmīgi lobēta, jo tās intereses aizstāv dāma ar dižiem sakariem visās pasaules malās – kādreizējā ASV valsts sekretāre Madelēna Olbraita.
Gada pirmajā pusē sabiedrībā pretrunīgas atsauksmes izraisīja bērnu lietu ministra Aināra Baštika iecere mēģināt saglābt skolēnu jau sen nebūt ne spožās veselības paliekas, izstumjot no mācību iestāžu telpām to pārtikas preču daļu, kas pēc zināmiem kritērijiem uzskatāma par neveselīgu, veselībai nelabvēlīgo elementu sarakstā iekļaujot arī saldinātos gāzētos dzērienus.
Pie attiecīgu normatīvo aktu uzlabojumu izstrādes ķērās Veselības ministrija (VM), taču ar šādu rīcību nebija mierā jeņķu gāzūdeņu ražotājs “Coca – Cola”, un tā konsultante Olbraita nekavējās sūtīt pārmetumu pilnu vēstuli senai paziņai, Latvijas prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai. Gluži kā atbalss šādam solim sekoja minētā uzņēmuma vietējās filiāles pārstāvju apgalvojums par virknes dzēriena sastāvā ietilpstošo pārtikas piedevu “drošumu” un Latvijas limonāžu ražotāju ierosinājums īstenot “savu programmu”, proti, ieteikt bērniem līdz 12 gadu vecumam skolās netirgot karbonizētus saldinātus dzērienus.
Šis dekoratīvais priekšlikums gan vairāk atgādina neiespējamu kompromisu un atsauc atmiņā laikus, kad uz kinofilmu afišām tika iespiests ierobežojums “līdz 16 gadiem skatīties aizliegts”. Var, protams, vilkt zināmas paralēles arī ar loģisko un nepieciešamo vecuma ierobežojumu tabakas izstrādājumu un alkohola iegādē, atšķirība vien tā, ka skolu burzmā pārāk komiska šķitīs uz burbuļūdeņiem kāro jaunuļu vecuma pārbaude. Turklāt tādējādi arī ministrijas iecere savu mērķi nesasniegs, jo praktiski nav iespējams radīt mehānismu, kā kontrolēt, vai kāroto kokakolas pudeli skolasbērnam no “aizliegtās” vecuma grupas nepalīdz iegādāties kāds gados vecāks bērns. Līdzīgā veidā skolu audzēkņi izsenis (turklāt ne pirmo gadu vai pat gadu desmitu) rod risinājumu savai vēlmei pusslepus nokūpināt pa cigaretei. Turklāt jāņem vērā arī ministrijas tādējādi rekomendējoši pasākumi šajā jomā nedarbojas. Par to liecina kaut vai fakts, ka uz attiecīgiem ierosinājumiem par neveselīgās produkcijas tirdzniecības ierobežošanu no vairāk nekā 1000 skolām atsaukušās vien septiņas.
Tādējādi, patīk tas vai ne, izeja pašlaik ir tikai viena – “nevēlamā” produkcija no skolu telpām jāaizvāc. Vienlaikus jāatceras, ka saldinātie dzērieni nav pats draudīgākais no šodienas uztura elementiem, ņemot vērā, ka vairums no dižveikalos nopērkamās pārtikas piesātināta ar dažādas izcelsmes sintētiku, turklāt veselību grauj arī taukvielām pārpilnie sāļie našķi.
Jā, var visā nopietnībā iebilst, ka tas, ko nevarēs iegādāties skolās, būs brīvi nopērkams netālu no tām. Var norādīt, ka neviens nekad neizkontrolēs, ko, cik daudz un cik regulāri skolēns uzturā patērē mājās. Protams, nepieciešams veikt izglītojošo darbu par pilnvērtīgu uzturu. Tomēr ar kaut ko “kompleksais risinājums” jāsāk, un VM iecere par karbonizēto salddzērienu izvākšanu no skolas telpām kā pirmais solis ir itin piemērots. Par spīti tiem, kas noskaņoti uz visas pasaules bērnu (un ne tikai) kokakolizāciju ar visām no tā izrietošajām sekām, kas ar laiku saredzamas pie ārstu kabinetiem.
