Makšķernieku stāsti. «Makšķerēšana ir smags darbs – agri jāceļas, jāuztur kārtībā rīki, speciāli līdakām jāsagatavo pītās makšķerauklas un mānekļi.
Makšķernieku stāsti
“Makšķerēšana ir smags darbs – agri jāceļas, jāuztur kārtībā rīki, speciāli līdakām jāsagatavo pītās makšķerauklas un mānekļi. Tomēr ikdienas darbu saspringtajā ritmā šī nodarbe man ir vienīgais relaksācijas veids,” par Lielupes plēsoņu – līdaku – “medībām” “Ziņām” stāsta Jelgavas pauerliftinga kluba “Apolons” vadītājs Edmunds Jansons.
Ar makšķerēšanu Latvijas Nopelniem bagātais treneris aizrauties sāka pirms pieciem gadiem. 2001. gadā – ar grunts makšķerēšanu, copējot karpas. Savā dzimšanas dienas (vienlaikus arī Līgo) naktī Edmunds no Lielupes izvilka 12,5 kilogramus smagu karpu. Pēc gada vārdadienā (29. jūlijā) sporta meistars spraigā cīniņā uzvarēja gandrīz seškilogramīgu meža vimbu jeb salati. Tikpat smagu zandartu Lielupē izdevies izvilkt 2003. gadā.
Makšķerēšana trenerim tik ļoti iepatikusies, ka pievērsies tai pavisam nopietni. Pēdējā laikā E.Jansona ikdiena sākas pulksten trijos naktī, tad viņš dodas uz Lielupi, un tikai pēc vairāku stundu copes sākas darbdiena pauerliftinga klubā. Viņš gan neatklāj labākās makšķerēšanas vietas, bet piebilst, ka citreiz laivā var mērot pat vairāk nekā desmit kilometru un palikt bešā.
Jāatklāj, ka E.Jansons makšķerējot izvēlējies vilces veidu. Tas nozīmē, ka zivis pievilina no laivas, auklā līdzi velkot ēsmu. Draugi uzdāvinājuši eholotu, ar ko varot noteikt lielāko līdaku atrašanās vietas. Tad atliek tikai gaidīt, vai māneklis milzu plēsoņām šķitīs gana gards. “Lielās barojas tikai reizi mēnesī, viņas ir kanibāli – norij lielu zivi (var būt arī līdaka) vai kādu maitu un atkal guļ dzelmē,” stāsta treneris, piebilstot, ka desmitkilogramīgām līdakām ir grūti pārvietoties, tādēļ tās tik slinkas.
Plēsoņu gaļu gan pats neēd, bet dāvina labiem cilvēkiem. Tiesa, tā izmantojama tikai malta kotletēs, jo 20 gadu vecas līdakas mūžā kļuvusi sīksta.
Šo zivju mednieka prasmi Edmunds apguvis no neskaitāmiem žurnāliem un profesionālām grāmatām. Daudz gudrību varot smelties no pieredzējušiem makšķerniekiem, piemēram, Alda Sproģa. “Citiem, līdz izdodas noķert desmit kilogramu smagu līdaku, paiet viss mūžs, bet, iedziļinoties šajā lietā un apgūstot nianses, panākumus var gūt daudz mazākā laika posmā,” vērtē pauerliftinga treneris.
Makšķernieku priecē, ka pēdējos gados copmaņi kļūst godīgāki, savu darbu labāk veicot arī inspektori. Taču aizvien gadoties tādi, kas savāc mazās zivtiņas, tā vēl vairāk noplicinot genofondu. Treneris vērtē, ka atlaist ūdeņos vajadzētu arī lielās līdakas, jo viena vairāk nekā desmit kilogramu mātīte varot iznērst gandrīz miljonu ikru.
Piedzīvojot skaistumu rītos un gadalaiku maiņu, E.Jansons savas izjūtas pieraksta arī dienasgrāmatā. “Rasa, varavīksne, upes gārņi, vanagi, kaijas un varžu kori,– tās ir tikai dažas asociācijas, ko izjūtot šajā urbanizācijas procesā cilvēks kaut nedaudz var saglabāt saikni ar dabu,” pārliecināts sporta meistars un līdaku mednieks.
