Šajā augusta nedēļā atkal uzbangoja atmiņas par «Baltijas ceļu» – unikālu akciju Baltijas valstu nacionālās atbrīvošanās kustībā.
Šajā augusta nedēļā atkal uzbangoja atmiņas par “Baltijas ceļu” – unikālu akciju Baltijas valstu nacionālās atbrīvošanās kustībā. Toreiz, 1989. gada 23. augustā, iestājoties par savu valstu neatkarību, uz autoceļa starp Viļņu, Rīgu un Tallinu rokās sadevās pusotrs miljons Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju. Pirms dažām dienām uz redakciju to dienu pierakstus atnesa Lielvircavas pamatskolas agrākā latviešu valodas un literatūras skolotāja Terēze Blūma.
Braucienam uz lielvircavniekiem noteikto “Baltijas ceļa” posmu pie Iecavas mums kolhozs “Sarkanā zvaigzne”, kuru vadīja vietējās Tautas frontes grupas dibinātājs Rihards Āboliņš, iedeva autobusu. Sakāpa pilns ar ciema ļaudīm, kas vēlējās piedalīties šajā varenajā akcijā. Daudzi brauca arī ar personīgajām automašīnām. Vispirms devāmies uz Jelgavu, kur pulcējāmies pie pilsētas kultūras nama. Tur jau varēja just lielo pacilātību, kas bija pārņēmusi tautu. No Jelgavas izbraucām ap pulksten 18. Kolonnas priekšā bija Tautas frontes brīvprātīgo kārtības sargu automašīna. Vajadzēja regulēt satiksmi, jo pretējā gadījumā varēja rasties sastrēgumi. Cik pa logu varēja saskatīt, pa ceļu virzījās gara, gara dažādu automašīnu rinda. Kad nonācām norādītajā vietā, tur jau mūs gaidīja. Smaidi, labestīgums bija lasāms vai katrā sejā. Garām mums virzījās automašīnas ar citiem akcijas dalībniekiem. Atmiņā īpaši palikuši atbraucēji no Liepājas rajona. Jutāmies vienoti. Skolotāja Agrita Indrikova atceras, ka nepatīkams brīdis bijis, kad gar “Baltijas ceļa” dalībniekiem nobrauca vairākas automašīnas ar karavīriem padomju armijas formās. Toties kāds bija atvieglojums un sajūsma, kad virs šīs kolonnas ieraudzījām nevis PSRS, bet gan Krievijas karogu! Brīžiem virs ceļa parādījās armijas helikopters, taču tā motora rūkoņa nevarēja pārspēt lejā skanošo dziesmu, kas pieņēmās spēkā. Lielvircavnieki nostājās ar plakātu, ko bija zīmējusi kluba vadītāja Rasma Krauze. Uz tā bija rakstīts: “Kaut pastalās, bet brīvi!” Kraukļu ģimenei līdzi bija Latvijas karogs, kas paaudzēs saglabāts no pirmās brīvvalsts laika. Pats rokās sadošanās brīdis bija noteikts pulksten 20. Emocijas neaprakstāmas. Daudziem līdzi radioaparāti. Mūs sveica arī no Lietuvas. Kad iestājās tumsa, gar ceļamalu iedegās ugunskuri. Jau iepriekš bija padomāts par malku un skārda pamatni, lai uguns neizplatītos zālē. Stāvējām aplī pie liesmām, bet dziesmas sasaucās ar tām, kas tika dziedātas jau pie nākamā ugunskura. Pēc tam vēl bija mītiņš pie pieminekļa Iecavas atbrīvotājiem. Mājās pārbraucām tikai ap pusnakti.
Mans vīrs, diemžēl pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgājušais vēstures skolotājs, par lielvircavnieku piedalīšanos tautas atmodā apkopojis atmiņu albumu, kas sagatavots vairākos eksemplāros un glabājas skolas muzejā. Tajā ir fotogrāfijas un stāsti ne tikai par 1989. gada 23. augustu, bet arī barikādēm. Var piebilst, ka Lielvircavas vecajās dzirnavās, kur apakšstāvā atrodas ēdnīca, 1991. gada janvārī slepeni drošā vietā strādāja tautfrontiešu ievēlētās Augstākās Padomes deputāti, priekšsēdētāju Daini Īvānu ieskaitot, bet tas jau ir cits stāsts.
