Ai, lepnā Zemgale, ar akmeņiem un kopāmIr apzīmēts tavs sīkstais, dzīvais māls;Lai atceramies mēs pie šīm zīmēm skopām,Kā gūlās tautu ciešanu un cīņu vāls.
Ne tikai Zemgalē, bet arī visos Latvijas novados pie šīm piemiņas zīmēm atnāks sirmas māmuļas un vīri. Atnāks, lai ar noliektu galvu atcerētos savus likteņbiedrus un piederīgos, kuri, samalti komunisma terora dzirnakmeņos, uz mūžiem tika izkaisīti Krievzemes skarbajās sniega, ledāju un purvu nomalēs.Kaut gadu tālumu desmitos tapis mazāk smeldzīgs atmiņbrūču aprētojums, tomēr viņi atnāks, lai brīdi pasērstu kopīgā dvēseļu sarunā.Sūra un asiņaina ir Latvijas okupācijas pusgadsimta «bilance». Katra tās desmitgade paņēmusi līdzi desmito daļu tautas dzīvo spēku. Tomēr tā izdzīvoja, jo, kā vēsta senraksti – izdzīvoja tautas, kuras cīnījās. Lai kādi likteņpavērsieni piemeklējuši Baltijas tautas, tās cīnījās. Katra citādi, bet ar kopēju mērķi – izdzīvot. Nekad nenorims šo cīņu atbalsis senajos kauju laukos, partizānu mežos un nelegālistu rosībā. Cīnījās arī vergu nometnēs. Un ar panākumiem!Tādējādi, kaut negribīgi, padomjvara bija spiesta atbrīvot notiesāto un izsūtīto tūkstošus. Un tie veidoja pamatu, uz kura tapa un īstenojās Baltijas tautu neatkarības atjaunošana.Tādēļ mēs savās represiju piemiņas dienās pulcējamies zem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogiem. Šogad šīs norises notiks šo valstu neatkarības 90.gadadienas piemiņas zīmē. Lai atcerētos 1949.gada 25.marta Komunistiskā genocīda piemiņas dienu, pulcēsimies Svētbirzē pulksten 14! Būsim vienoti!
