Nopietns un atbildīgs uzdevums spēlēt eksāmena programmu pie slavenajām, leģendām un tradīcijām apvītajām Rīgas Doma ērģelēm bija uzticēts diplomandei Līgai Vilmanei.
Nopietns un atbildīgs uzdevums spēlēt eksāmena programmu pie slavenajām, leģendām un tradīcijām apvītajām Rīgas Doma ērģelēm bija uzticēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Tālivalža Dekšņa ērģeļu klases diplomandei Līgai Vilmanei.
Koncerta programmā bija ietverta gan baroka, gan vēlīnā romantisma, gan 20. gadsimta mūzika kā ērģelēm solo, tā arī ansamblī ar saksofonistu Arvīdu Kazlausku. Kā raksturot L.Vilmanes spēli? Stingrība, noteiktība, akurātums. Koncertu ievadīja Johana Sebastiana Baha Prelūdija un fūga Re mažorā. Mazliet dūmakaini, ar skaistu legato raisījās prelūdija, savukārt atsperīga veidojās fūga, balsīm skanīgi sasaucoties dažādos reģistros. Vienīgi fūgas attīstībā krāsaināku varētu vēlēties reģistrāciju. Vēlīnā romantiķa Makša Rēgera skaņuraksts Fantāzijā un fūgā Re minorā raisījās neierasti viegli, iespējams, tāpēc, ka L.Vilmanes stihija ir filosofiski, vērienīgi opusi. Īpaši iezīmīgs bija fūgas vidusposms, kā stindzinoši auksta, vēsa aprēķina vadīta stikla pērlīšu spēle ar spalgi gaišo ērģeļu krāsu akcentējumu. Meditējošs, klusināts raksturs Marsela Diprē Antifonam, kuru diemžēl traucēja kādas publikas daļas ne visai draudzīgā attieksme pret atskaņojumu. Ērģelniekam gadās arī šādi pārbaudījumi, vienīgi diplomeksāmenā tā atskaņotājam ir papildu slodze. Senatne, mūsdienas, ik pa brīdim tercas iekrāsojums – īpatna, fantāzijā bagāta Riharda Dubras kompozīcija “Cantus orationis” – koncerts ērģelēm un saksofonam. Kādas divas trešdaļas gan bija iespaids, ka skaņdarbs vairāk iederētos kā koncerts saksofonam, bet tad žilbinoša, tokātiska kustība ērģelēm, tā nostiprinot pārliecību par koncertu tomēr šim intrumentam. Improvizatoriskums, virtuozitāte pārliecināja L.Vilmanes spēlē, bet A.Kazlausks rādīja saksofona daudzveidīgās skanējuma iespējas vērienīgā, it kā freskām līdzīgā darbā – rotaļājoties, viegli, bez jebkādas piepūles! Vai tā bija patiesībā, cik daudz spēka, izdomas un meistarības prasīja šis R.Dubras darba atskaņojums, to zina tikai izpildītājs. Apbrīnojami saliedēts bija L.Vilmanes un A.Kazlauska ansamblis. Piesātināti, kā vienā elpas vilcienā L.Vilmane spēlēja M.Diprē Finālu no “Evocation”.
Lasītājiem varbūt interesēs īsas ziņas par abiem koncertantiem. L.Vilmane ir Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolvente, 2002. gadā iestājās J.Vītola Mūikas akadēmijā profesora Tālivalža Dekšņa ērģeļspēles klasē. Piedalījusies ērģelnieku konkursos Opavā (Čehijā), Hamburgā, Kaļiņingradā, papildinājusi meistarību Nīderlandē pie ērģelnieka Gīsa van Šanhovena un Zviedrijā pie Hansa Ulas Eriksona (šo ērģelnieku un klavesīnistu pazīst Latvijā, jo viņš te diezgan bieži koncertējis). A.Kazlausks studē Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā profesora Arta Sīmaņa saksofona spēles klasē. Vairāku starptautisku konkursu laureāts, arī brāļu Jurjānu fonda rīkotā konkursa 2005. gadā “Grand Prix” ieguvējs.
Rīgas Doma ērģeles pa īstam ieskandināt nav viegls uzdevums, jo ierobežo gan to īpatnība (vislabāk piemērotas romantisma mūzikai), gan diezgan plaši un ne visai ērti izvietoti manuāļi un, protams, ierobežotais mēģinājumu laiks. L.Vilmanes spēle diplomeksāmenā novērtēta ar teicami. Viņas darba gaitas saistīsies ar Sv.Annas baznīcu Jelgavā un Rīgas Doma Kora skolu.
