Mākslīgās ligzdas ūdensputniem jāierīko, ja trūkst dabisko ligzdošanas apstākļu.
Mākslīgās ligzdas ūdensputniem jāierīko, ja trūkst dabisko ligzdošanas apstākļu
Atlidojuši pirmie gājputni, šur tur manītas zosis, nav ilgi jāgaida, līdz ieradīsies citi ūdensputni, kuri meklēs ligzdošanas vietas. Mums, medniekiem, ir iespēja palīdzēt putniem, veidojot no plēsējiem pasargātas mākslīgās mītnes. Tomēr katrā vietā jāizvērtē, vai šāda rīcība ir pamatota.
Mākslīgo ligzdu ierīkošana pīlēm ir populāra, taču bieži vien tā neattaisnojas. Speciālisti uzskata, ka tās vērts ierīkot vien tad, ja attiecīgajām sugām patiešām trūkst ligzdošanas vietu un mākslīgās spēs nodrošināt labākus apstākļus. Putniem vajadzīgs laiks, lai apgūtu jaunās konstrukcijas un iespējas, tāpēc pirmajos gados šīs ligzdas bieži paliek tukšas.
Jāpalīdz dobumperētājiem
Biežāk palīdzība vajadzīga dobumperētājiem putniem, jo lieli veci koki ar dobumiem kļuvuši retums. No dobumperētājām pīlēm mākslīgos būros labprāt apmetas gaigalas un lielās gauras. Dažkārt tajos iemitinās arī mežapīles.
Būri (platums iekšpusē 25 – 30 centimetru, dziļums 35 – 60 centimetru) gatavo no 2,5 līdz 4 centimetrus bieziem neēvelētiem dēļiem. Jumtu apsit ar ruberoīdu vai skārdu. Tos novieto divu līdz sešu metru augstumā uz stabiem vai kokos ūdenstilpju krastos vai uz salām, lai skrejas būtu saskatāmas no ūdens. Būrī ieber desmit centimetru biezu skaidu slāni. Pie staba vai koka tas jāpiestiprina nevis vertikāli, bet 20 – 30 grādu leņķī uz priekšu, lai atvieglotu pīlēnu izkļūšanu no tā. Skreju nedrīkst aizsegt zari, lai pīle varētu pielidot pie tās. Mākslīgās ligzdošanas vietas jāsargā no plēsējiem, īpaši meža caunām un Amerikas ūdelēm. Tāpēc zem būra ap stabu vai koka stumbru ierīko skārda konusu. Tik lielu, lai plēsējs to nepārvarētu.
Tuneļveida ligzdvietas
Tās veido, starp dubultu metāla vai plastmasas sietu loksnēm ieliekot ap piecu centimetru biezu siena slāni. Starp ārējo sieta slāni un sienu ievieto ruberoīdu vai kādu citu ūdensnecaurlaidīgu materiālu, lai perējošo pīli pasargātu no mitruma, kā arī pagarinātu ligzdvietas kalpošanas ilgumu. Šādu dubultu sietu, kas pildīts ar sienu, sarullē, izveidojot aptuveni metru garu un diametrā ap 30 centimetru resnu siena cilindru. Latvijas apstākļiem piemēroti arī dēļu koridori, kuru pamatu veido 30 x 30 centimetru plats un augsts dēļu koridors aptuveni metra garumā. Lai padarītu to pēc iespējas līdzīgāku dabiskajām ligzdošanas vietām, no ārpuses nomaskē ar niedru vai kādu citu ūdenstilpē augošu augu kūļiem. Ligzdā jāievieto smalks siens vai pērnā kūla. Lai vējš to neizpūstu, ligzdas galos 5 –10 centimetru augstumā piestiprina mīkstu stiepli, zem kuras materiālu sablīvē.
Var lietot arī dobtos baļķus, kurus veido metru garus, ar iekšējo diametru ap 30 centimetru. Arī tos vajag apjozt ar niedrēm vai kādu citu ūdenstilpei raksturīgu materiālu. Tāpat tajos jāieliek ligzdas materiāls, kas tuneļa galos jānostiprina ar stiepli. Vislabāk tos novietot uz pietiekami garas metāla caurules, lai pasargātu no peldošajiem plēsējiem. Ja izmanto koka stabus vai mietus, tiem jāpierīko skārda konusi, kas plēsējiem neļaus uzrāpties līdz ligzdai.
Ar zaru kaudzi nepietiek
Viens no senākajiem meža pīļu mākslīgo ligzdvietu veidiem ir zaru kaudzes. Tās darina, izcērtot dīķa malā vai dīķī augošos krūmus un izveidojot ūdenī no tiem kaudzes. Tajās pīles ir daļēji pasargātas no lidojošajiem plēsējiem, bet pilnīgi neaizsargātas no Amerikas ūdelēm un citiem plēsējiem. Tāpēc šis savulaik tik populārais mākslīgo ligzdvietu ierīkošanas veids gandrīz vairs nav izmantojams.
