Epopeja ap suņiem, kas saimnieku plānā prāta dēļ tika pakļauti dzīvības briesmām un vairākas dienas turēti ieslodzīti automašīnā Ānē, kārtējo reizi demonstrējusi valsts institūciju bezzobainību.
Epopeja ap suņiem, kas saimnieku plānā prāta dēļ tika pakļauti dzīvības briesmām un vairākas dienas turēti ieslodzīti automašīnā Ānē, kārtējo reizi demonstrējusi valsts institūciju bezzobainību, kad līdz ar roku plātīšanu un infantilu lūpas uzmešanu iespēju resursi tiek izsmelti.
Izrādās, tiesības ir gan “trīsstāvīgos” vārdus mīlošajam suņu saimniekam, gan viņa dzīvesdraudzenei, kura par normālu uzskata mašīnas pārvēršanu suņu būdā, vienīgi četrkājainie cilvēku labākie draugi paliek kaut kur “aiz borta”.
Kritiku neiztur policistu teiktais: “Kad suns nomirs, varēsim sākt kriminālprocesu.” Tad jau arī cilvēku varam ieslodzīt stikla būrī, dažas minūtes dienā ļaujot ievilkt plaušās svaigu gaisu un iedzert ūdeni. Arī šādā situācijā likumsargi ar nelikumīgo brīvības atņēmēju neko nedarīs? Šaubos! Klāt būs ne tikai pārdesmit mundierotu personu un pat “lielu zvaigžņu” īpašnieki, bet arī specvienības vīri, gatavi pārkāpējam ielaist galvā lodi, ja tas nepiekritīs atbrīvot gūstekni. Taču suņu dzīvība, izrādās, ir otršķirīga, kā dēļ pat nevajag satraukties.
Protams, pašās augšās sēdošie par tik nenozīmīga jautājuma kā dzīvo radību tiesībām nav aizdomājušies, par svarīgākiem uzskatot savu maku piepildīšanu, “īstās” krāsas lobēšanu un absurdu ideju bārstīšanu. Tādēļ nesodītas paliek ar suņu ķērājiem līgumus nenoslēgušās pašvaldības un tie, kuru mīluļi īpašnieku vienaldzības dēļ piešmucē ne tikai kāpņu telpas un rotaļu laukumus, bet mēdz “taisīt uz galvas” arī no balkoniem. Un nav neviena, kura teiktajam “Stop!” pakļautos vīzdeguņi, kas savu komfortu vērtē augstāk par reiz paša iegādāta dzīvnieka vajadzībām.
