Jāpiesaista ārzemju studenti no Vidusāzijas valstīm, jākonkurē ar kaimiņvalstu augstskolām un dreifējošajam LLU kuģim jānosaka kurss – Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes dekāne Irina Pilvere intervijā apliecina gatavību kļūt par universitātes rektori
– Vispirms pastāstiet par pārmaiņām, kas ar rudeni skārušas Ekonomikas fakultāti, ko vadāt kopš 2006. gada rudens.
Nosaukuma maiņa ir redzamākais, bet kopumā ir mainījusies visa fakultātes struktūra. Paši vēl mācāmies jauno institūtu nosaukumus, pierīvējamies cits pie cita arī mācībspēku kolektīvā.
Iepriekš bija Ekonomikas fakultāte un Sociālo zinātņu fakultāte, no tās atšķēla Valodu katedru, kas nu ir tiešā LLU studiju prorektora pakļautībā. Pie mums pārnāca Sociālo un humanitāro zinātņu institūts un Socioloģisko pētījumu grupa. Mūsu trīs katedras pārveidojās par institūtiem. Tā kā dekanāts ir šajā mājā (Svētes ielā 18 – red.), tad mēs te kursējam starp pili un fakultāti. Sociālo zinātņu fakultāte praktiski pie mums nav pārnākusi, bet pirmajam kursam, lai tas būtu tuvāk dekanātam, studijas lielākoties organizējam šeit. Domāju, grūtākais jau aiz muguras – pirmais semestris pagājis, vēl tikai eksāmeni studentiem palikuši.
– Kāds bija fakultāšu apvienošanas iemesls?
Tas bija viens – mazais un arvien rūkošais studentu skaits Sociālo zinātņu fakultātē. Turklāt vēl visas tās peripetijas par sociālo zinātni un ekonomistu budžeta vietām, par to samazināšanu, kas notiek jau kopš 2009. gada. Ekonomistiem budžeta vietu skaits ir samazināts par 23 procentiem, sociologiem tas ir vēl lielāks skaitlis. Sociologu skaitu vēl mazliet samazina arī uz nākamo gadu, bet ekonomisti savas pozīcijas ir noturējuši, jo mēģinām pārveidoties un kļūt pievilcīgāki nozarei.
– Kurai?
Tai, kas ir Zemkopības ministrijas pārziņā. Mēs apzināmies, ka mūsu nišas ir saistāmas ar bioekonomiku tādā plašākā izpratnē. Biotehnoloģijas jau līdz šim attīstījušās ļoti plaši, par to ir atbildīgi mūsu kolēģi citās fakultātēs. Patlaban uzsvars tiek likts uz nozaru – arī lauksaimniecības, pārtikas, mežsaimniecības, zivsaimniecības – ekonomisko attīstību.
– Cik pašlaik fakultātē ir studentu?
Ap tūkstoš. Sākot ar to, ka mums joprojām ir divas filiāles – Laidzē un Siguldā. Gada sākumā tās plānojam pārveidot par pārstāvniecībām, jo tika likvidēts institūts «Sigra», līdz ar to mums pašu studentiem jāmeklē cita vieta. Tādējādi izveidosim Vidzemes un Kurzemes pārstāvniecības. Nosaukumi būs skaisti un smalki, bet viss atkarīgs no tā, cik tur būs studētgribētāju. Tās ir neklātienes studijas, pirmā līmeņa studiju programma «Komerczinības», ko beidzēji papildina ar divu gadu studijām un iegūst arī bakalaura grādu.
– Tie ir gados jauni cilvēki pēc vidusskolas vai tomēr tā drīzāk ir mūžizglītība?
Dažādi. Bet tas, ko redzam, – nepilna laika studenti kļūst arvien jaunāki. Kāpēc? Acīmredzot viena daļa ir izmācījusies, citi aizbraukuši un gribētu ārzemēs studēt, tāpēc mums arī jādomā par citām studiju formām, un to arī pamazām darām. Bet, attīstoties ekonomiskajai situācijai, arī filiālēs studenti atkal ir. Esam vienīgie universitātē, kam palikušas filiāles reģionos.
– Cik budžeta vietu ir fakultātē?
Pamatstudijās ekonomistiem ir 151 vieta, maģistrantūrā – 71. Sociologiem attiecīgi 44 un 18. Plus vēl 35 doktorantūras vietas.
– Kāds konkurss?
Sākumā, protams, konkurss ir gana liels, jo piesakās daudz gribētāju, jo var reģistrēties vairākās vietās. Sākumā uz vienu vietu ir divi trīs, bet, kad beidzas budžeta vietas, arī konkurss beidzas. Bet, tā kā LLU ir vienīgā universitāte, kur rotācija no budžeta uz maksas vietām un pretēji notiek reizi mēnesī, budžeta vietu studenti «pievelk» līdzi arī maksas. Jo ir cerība, ka būs labi rezultāti un jau pēc pusgada labākie iekļūs budžetā. Principā studenti pat ļoti, ļoti konkurē šajās programmās, viņi ir ļoti mērķtiecīgi, motivēti, cīņa starp studentiem par sekmēm ir gana liela. Konkurence diezgan nežēlīga.
Uz fakultāti viena daļa nāk ļoti mērķtiecīgi, jau iepriekš visu par fakultāti ir izpētījuši, viņiem ir labas sekmes, un viņi zina, ka stabili tiks budžetā. Kad saraksts nāk pāri pusei, sākas svārstīšanās, bet valsts apmaksāto studiju vietu saraksta noslēgumā jau ir tādi, kas varbūt izdomā pēdējā brīdī.
– Pieprasījums pēc jūsu fakultātes studiju programmām ir stabils?
Gribu teikt, ka pēdējos gados ļoti stabils. Protams, sarūk maksas studentu skaits, bet mūsu programmas labi kotējas gan potenciālo studentu, gan viņu vecāku vidū. Pie mums studē paaudzēs – nāk vecāki, viņu bērni, veselām ģimenēm. Katrā ziņā skatos, ka arī darba devēji pieprasa tieši mūsu absolventus.
– Darba devēji nereti saka – jaunajiem speciālistiem viss jāsāk mācīt no jauna.
Jā, un tas ir normāls process, jo visu jau studentam iemācīt nevar. Studentiem ir jāsaprot, kā tās lietas kustas. Ja viņi to saprot, plus vēl darbojas sabiedriskajā lauciņā, kas gan prasa daudz laika un negulētas naktis, darba tirgus tādiem ir atvērts.
– Un cik procentu no tiem, kas iestājas, LLU arī beidz?
Tas atkarīgs gadu no gada – studentu kustība ir. Bet rādītāji ir diezgan līdzīgi. Kas grib un piestrādā, tie tiek galā. Mūsu fakultātē, kā minimums, beidz vismaz deviņdesmit procentu no tiem, kas iestājas. Tas ir labs rādītājs, bet to nevar tā salīdzināt. Kāda meitene apprecas, kādai studiju laikā piedzimst bērniņš…
– Pēdējos gados budžeta vietu skaits ekonomikā samazināts par piektdaļu, teicāt, ka arī maksas studentu skaits rūk. Tad jau valsts finansējuma samazināšana varbūt nav problēma?
Tā ir problēma. Valstij ir svarīgi, lai cilvēki ir izglītoti. Latvijā, ja salīdzina ar citām valstīm, ir procentuāli vairāk studējošo un ar augstskolas diplomu. Es redzu, kādi tie jaunieši pie mums atnāk – pēc vidusskolas 18 gados viņš vēl ir gana zaļš. Ko viņš tad var darīt darba tirgū? Te viņš vismaz izaug, kā es saku, tajos trīs vai četros studiju gados kļūst par cilvēku. Tad jūtam, ka viņš kļūst mērķtiecīgs.
– Un beigās nekļūst par lielveikala pārdevēju?
Droši vien vienmēr kāds gadījums tāds būs. Bet es negribētu, ka no tā lielā apjoma to izceļ. Tajā pašā laikā – jebkurš darbs ir cienījams. Ja kādu brītiņu, sevišķi tā bija problēma krīzes laikā, ir tāda darbavieta – mīļo pasaulīt! Pārdevējs ir cienījams amats, mēs gribam, lai veikalā mūs apkalpo raiti, mīļi un laipni. Tas vienalga ir solis praktiskajā pieredzē, viņš pakāpsies un izaugs.
– Nav tā, ka mēs aizvien izglītojam darbaspēku ārzemēm?
Par to sirds sāp. Tajā pašā laikā – šie procesi nupat jau bremzējas. Bet mums ir arī studenti, kas vasarā aizbrauc uz ārzemēm pastrādāt, sapelna naudu studijām, tad mācās un atkal brauc pastrādāt. Katrā ziņā daudziem studentiem patlaban ir jādomā, kā to maizīti nopelnīt un kā samaksāt par studijām. Katra situācija ir atšķirīga. Turklāt nav jau teikts, ka viņš ārzemēs paliks uz mūžu, savukārt iegūtā izglītība gan paliks uz visiem laikiem. Es saku – tikai no tālienes var saprast, cik mājās ir labi.
– Kurās nozarēs jūsu studenti strādā?
Ļoti, ļoti daudzās. Drīzāk būtu jānosauc vietas, kurās mūsējo nav. Strādā valsts pārvaldes institūcijās un privātajā sektorā. Zemkopības ministrijā ļoti daudz LLU ekonomistu, ir departamentu direktori. Lauku atbalsta dienestā, ko es pati izveidoju un vadīju, ekonomisti ir kādas divas trešdaļas. Strādā arī visās bankās, arī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore ir mūsu absolvente. Deputāti ir mūsu absolventi. Kā paši studenti saka – galvenais ir būt īstajā vietā un laikā un izmantot tās iespējas, kas rodas.
– Diploms ir svarīgs? Vai tomēr prasmes un zināšanas?
Viss ir svarīgs. Diplomu bez prasmēm un zināšanām jau tā kā nedod. Pilna laika studenti, lai gan arī viņiem ir prakses, visu to, kas paredzēts, studiju laikā nevar iemācīties. Bet, nonākot darba tirgū, daudzi izaug ļoti ātri. Daļai, kas aktīvi bijuši sabiedriskajā dzīvē, varbūt sekmes nemaz nav bijušas tik labas, bet, ja dzīvē viņš spējis loģiski domāt, izmanto iespējas un nesēž un neraud, viss notiek.
– Kādas jūsu studentiem ir prakses? Uz Vecauces pētījumu saimniecību braucat?
Jā, uz Vecauci braucam, svēta lieta! Tā kā LLU atzīta par lauksaimniecības un lauku attīstības universitāti, Vecauces prakse ir obligāta. Studenti ir sūkstījušies, kāpēc braukt un kam tas vajadzīgs, bet pēc tam secina – pat nav iedomājušies, cik tas viss ir interesanti. Vecauces saimniecība tomēr ir sakārtota, un jaunākās tehnoloģijas tur var redzēt.
Studiju laikā ir profesionālās programmas, kur prakses ir gana daudz, un tur vispār nav problēmu. Bet tagad arī akadēmiskajās programmās 4. kursā pirms diploma vai bakalaura darba sagatavošanas un aizstāvēšanas visi aiziet praksē. Tur daudzi studenti arī atrod darbu. Darba devējs trīs mēnešu laikā pats var izveidot sev darbinieku, un šajā laikā jau tu saproti, vai tas students ir lietaskoks. Tiem, kas strādāt negrib, līdzēt nevar.
Viena daļa arī aktīvi izmanto iespēju studēt «Erasmus» apmaiņas programmās, pašlaik mums ir ļoti laba sadarbība ar Drontenas Universitāti Nīderlandē, kur mūsu studenti mācās gadu un paralēli iegūst otru diplomu. Pirms diviem gadiem tur biju laikā, kad bijušais izglītības ministrs Ķīlis teica, ka mūsu studenti un augstskolas nekam neder. Tā nav taisnība, jo mūsu divas studentes bija trīs labāko skaitā, ko līdz ar ķīniešu studentu izsauca priekšā un kam pasniedza atzinības rakstus.
– Kāpēc tad mūsu augstskolas nav pasaules labāko topos?
Pie tā ir mērķtiecīgi jāstrādā. Redzot, cik daudz naudas pret iekšzemes kopproduktu mūsu valstī dod izglītībai un zinātnei, mēs būtu augstā līmenī. Studente nesen promocijas darbā izpētīja, ka, ņemot vērā zemo finansējumu, Latvijas rezultāti augstākajā izglītībā ir augstāki nekā Somijā un citās valstīs. No vienas puses, mūsu valsts izglītībai tērē ļoti maz, bet no otras – prasa ļoti daudz. Ja naudu salīdzina ar rezultātiem, tas ir adekvāts.
– Studenti studiju maksu var nomaksāt?
Kopš 2009. gada tā nav mainījusies. Nākam studentiem ļoti pretī, ļaujam pašiem noteikt, pēc kāda grafika viņi maksā, esam ar mieru gaidīt, saprotot, ka ekonomikas rādītāji, kaut arī attīstās, vēl nav tik augsti. Daļa ņem arī studējošo un studiju kredītus, un laimīgā kārtā to visiem pietiek.
– Vai tiesa, ka Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātei plānojat mainīt nosaukumu uz Bioekonomikas fakultāti?
Tāds kā viens no variantiem bija jau pavasarī, bet toreiz paši vēl nebijām gatavi, var teikt, sociologi noprotestēja. Taču rudenī fakultātē beidzot vienojāmies, ka varam būt Bioekonomikas fakultāte, taču tad apdraudētas sajutās pārējās fakultātes. Acīmredzot neviens īsti nesaprata, kas tā bioekonomika īsti ir. Tāds nosaukums varētu būt arī visai universitātei. Uzskatām, ka bioekonomika ir dabas resursu apsaimniekošana, bet savu lomu redzam tajā – tehnoloģijas un strādāšana var būt labu labā, taču, ja tam visam nav tirgus, pieprasījuma, ekonomikas, ja saražots ir ļoti dārgi, vajag ekonomiskās zināšanas. Protams, lauki nevar attīstīties arī bez socioloģijas. Gribu teikt, ka mūsu valstī viss notiktu labāk, ja vairāk, tostarp politiķi, klausītos ekonomistos.
Plāni mums bija lieli, fakultātes dome nolēma, ka nosaukums jāmaina uz Bioekonomikas fakultāti, gājām uz LLU Senātu, bet tur to nemācējām iestāstīt. Pārējie jutās apdraudēti. Tāpēc strādāsim tā, kā esam, bioekonomikas kurss mums ir pamatstudijās. Tas viss mums kļuva aktuāli, jo līdz šim LLU bija reģionālo augstskolu grupā, bet nu uzsvars pārvirzās uz nozaru vajadzībām, ar to saprotot ne tikai lauksaimniecību, bet arī pārtiku, zivsaimniecību, veterinārmedicīnu un mežsaimniecību. Mēs redzam, ka arī ekonomistiem un sociologiem jāiet uz to, lai mēs būtu šīm nozarēm vajadzīgi.
– Vai tā nav tikai acu aizmālēšana ar nosaukumu, lai ministrija nelikvidētu budžeta vietas vai pat šīs studiju programmas?
Neviens jau nav dumjš. Nupat saskaitījām, ka mums jau tagad ir studiju kursi ap tūkstoš stundām, kur ejam tajā virzienā – agrārā ekonomika, agrārā politika, vides menedžments, saimniekošanas mācība un citas.
– Vai ekonomika, socioloģija, politoloģija, antropoloģija, vadība, administrēšana un nekustamo īpašumu pārvaldība ir saistāmas ar unikālajām tautsaimniecības zinātnēm?
Mums ir trīs lieli studiju virzieni – ekonomika, socioloģija un vadība. Mums ir mērķtiecīga apakšnozaru specializācija, pastiprināti mācām agrārekonomiku. Ir unikāla agrārās ekonomikas doktorantūras studiju programma, kas ir vienīgā valstī. Otra joma ir reģionālā ekonomika. Trešais virziens ar vadības zinātnēm vairāk ir ar maksas studijām, tādējādi konkurē brīvajā tirgū.
– Vai socioloģija LLU izdzīvos visās reformās, pret kurām augstskolas iebilst?
Protams, ka augstskolas ir pret. Tas ir virziens, kur budžeta vietas aizvien tiek samazinātas. Būs vēl 20 procentu kritums uz nākamo gadu. Īstenībā tā ir augstskolu cīņa par studentiem.
– Jautājums jau ir, vai augstskolu mūsu mazajā valstī nav par daudz un vai to administrēšana neizmaksā pārāk dārgi?
Droši vien augstskolu ir par daudz, bet tad ir jautājums par valsts stratēģiju – kāpēc tik daudz tās ir ļauts izveidot. Tas nav noticis vienas dienas laikā. Jā, iedzīvotāju skaits ir krietni mazinājies, tāpēc, jā, varbūt skolu ir par daudz. Bet to ir par daudz Rīgā. Vai Jelgavā mums ir par daudz augstskolu? Cik ir Zemgalē? Tikai viena. Pat Latgalē vairākas. Domāju, visa šī cīņa ir starp Rīgas augstskolām, tur ir spiediens no privātajām, kas kā skaļākās bļāvējas arī cīnās par savu pastāvēšanu. Ja valsts skolas likvidēs, tās varēs izdzīvot.
Igaunija uzņēmās finansēt visas programmas, kur ir studētāji. Mūsu valstij acīmredzot ir citas prioritātes, kā arī nekad nav pietiekami naudas. Tas ir stratēģijas jautājums.
– Stratēģijas nav? Tiklīdz kāds ministrs ko ierosina, tā tiek «nogalināts».
Trakums ir tas, ka kopumā mums tā politiskā sistēma nav pārāk stabila. Ministri knapi sāk iestrādāties, valdība krīt, un sākas viss no gala. Arī pašlaik situācija valsts attīstībai nav pārāk pozitīva, jo cik vairs palicis līdz vēlēšanām. Nāk jauns ministrs, kamēr iemācīsies, paies seši mēneši. Tas būs pirmsvēlēšanu laiks, lēmumi netiks pieņemti.
Runājot par lauksaimniecību, zinu, ka Zemkopības ministrijā ir ļoti labas iestrādnes. Zemkopībai šis laiks būs ļoti labs, jo visi kopā esam izcīnījuši paaugstinātus tiešos maksājumus, kuru reforma mūs gaida no 2015. gada, bet lēmumi jāpieņem šogad. Ja atnāk cilvēks no malas, tas būs ļoti grūti lauksaimniecības specifikas dēļ.
– Kāda tajā ir LLU loma?
Ļoti būtiska – mums vajadzētu šajā ziņā būt savam viedoklim, un šis viedoklis skaļi jāpauž. Galu galā – studentiem jāmāca jaunākās lietas.
– Šogad notiks LLU rektora vēlēšanas. Vai, jūsuprāt, nav pienācis laiks, ka augstskolu varētu vadīt sieviete?
To redzēsim, dzimumos nevajadzētu dalīt, bet šajā gadījumā paļausimies uz Konventu, kas par to lems.
– Vai pati būtu gatava uzņemties tādu izaicinājumu?
Esmu gatava, kolēģi manu kandidatūru ir izvirzījuši. Rektoram izaicinājumu ir pietiekami. Pirmkārt tas ir studentu skaits, kas jāmēģina atdabūt atpakaļ virs pieciem tūkstošiem. Tas ir reāli sasniedzams, ja piesaistām ārzemju studentus. Pirms dažiem gadiem bija astoņi tūkstoši, bet patlaban ir tikai nedaudz virs četriem. Es redzu, ka budžeta vietu skaits nepalielināsies, maksas studenti varbūt pat ies mazumā. Kas jādara? Jāmeklē ārzemju studenti. Es redzu, ka mūsu niša ir unikālajās un specifiskajās jomās. LLU ar fondu naudām ir izveidojusi un sakārtojusi infrastruktūru gan ar ēkām, kuru mums ir vairāk, nekā vajag, gan laboratorijām, iekārtām. Bāze ir laba, mūsu pils kā galvenais komplekss būtu pievilcīgs.
– Vai nav tā, ka tieši LLU smagā infrastruktūra, ņemot vērā studentu skaitu, «noēd» lielu daļu augstskolas budžeta līdzekļu?
Tieši tā, studentu skaits ir dramatiski samazinājies. Man kā ekonomistam viens no jautājumiem varētu būt, ka saimniekošanai jābūt saimnieciskai un samērojamai ar studentu skaitu. Īsti netiek noslogota neviena ēka. Tāpēc jāpalielina studentu skaits. Esmu dzirdējusi salīdzinājumus, ka LLU ir liels un smags kuģis, kas lēni dreifē. Mums ir vajadzīgs stingrs kurss. Turklāt ir vēl skaļāk jālepojas ar tām lietām, kas mums ir unikālas. ◆
