Līdz šim kaut kā bija ierasts, vismaz mūsu, šmuļu, sabiedrībā, ka viss nevajadzīgais slaidā vēzienā tiek izlidināts pa logu.
Līdz šim kaut kā bija ierasts, vismaz mūsu, šmuļu, sabiedrībā, ka viss nevajadzīgais slaidā vēzienā tiek izlidināts pa logu. Sākot ar papīra lidmašīnām bērnībā, turpinot ar izlietotiem prezervatīviem un beidzot ar acīmredzot nepareizas to lietošanas sekām – bērniem. Varētu pat domāt, ka sabiedrība kopumā samierinājusies ar domu, ka vardarbība pret bērniem ir neizskaužama. Vien līdz šim viņu izmešana pa logu nebija pieredzēta – tas parādījies pēdējā gada laikā. Godīgi sakot, pat par murgu to vairs nav iespējams nosaukt. Kur nu vēl tālāku sabiedrības degradāciju!
Un nav ko izlikties neredzam un nesaprotam – kamēr vieni cenšas izvirzīties kapitālistiskā darba pirmrindniekos, otra, ne mazāka daļa, vienkārši šai dzīvē veģetē. Kamēr pirmie cenšas sapelnīt mājoklim, auto un, viņuprāt, daudzmaz ciešamai iztikšanai, tikmēr otri to noveduši līdz primitīvai vajadzību apmierināšanai – kaut ko paēst, ar kaut ko “uztaisīt” dullumu un kaut kur atrast pajumti. Viss, vairāk vajadzību nav.
Tie pirmie – censoņi – domā, ka no otrajiem tikuši vaļā. Izmetuši kā nevajadzīgus bērnus laukā pa savas apziņas logiem. Vienīgi šausmās noskurinās, izdzirdot par kārtējo reāli izsviesto mazulīti. Nežēlība pret bērniem skaidri rāda, ka slima šodien esam visa sabiedrība. Vien vardarbīga attieksme pret bērniem no lepnajiem namiem nenonāk tik plašā uzmanības lokā. Klusējot par šādiem gadījumiem, tiek radīta ilūzija, ka nekas traģisks jau nav noticis.
