Uzņemties psiholoģisko un sociālo atbildību par savu ikdienu un nākotnes perspektīvām – tas ir jauns izaicinājums tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nonākuši sociālās aprūpes centros.
Uzņemties psiholoģisko un sociālo atbildību par savu ikdienu un nākotnes perspektīvām – tas ir jauns izaicinājums tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nonākuši sociālās aprūpes centros (SAC). Šāds izaicinājums kopš pagājušā gada bijis arī divpadsmit SAC “Zemgale” iemītniekiem, piedaloties projektā “Sociālās rehabilitācijas programmas izstrāde un ieviešana” tajā dzīvojošiem invalīdiem darbspējas vecumā.
Pagājis intensīvs gads. Projekta dalībnieki guvuši jaunu pieredzi un zināšanas, mainījusies vērtību skala.
Logs uz pasauli
25. jūlijā noslēguma seminārā gaisotne “Zemgales” skaistajā zālē bija pozitīvi emocionāla. Uzrunas teica vairāki projektā iesaistītie cilvēki: Antons Teresjus, Andrejs Oņegdjuks, Edvīns Jansons, Francis Ignatāns.
A.Oņegdjuks spēj ap sevi radīt pozitīvu un optimistisku vidi, kaut gan viņam ir smaga invaliditāte. A.Oņegdjuks uzskata, ka viņa lielākā veiksme šā projekta laikā ir pavērtais logs uz pasauli, kas apgūts ar datora palīdzību. Andrejs ir pateicīgs par jaunajām iespējām: “Cilvēks, kuram nav iespējas neko darīt, sadeg. Bet man tagad ir iespēja ieskatīties plašajā pasaulē. Varu arī klausīties mūziku, skatīties kino. Varbūt drīz mūsu vai kādā citā pansionātā būs vēl kāda šāda grupa, un mēs varēsim palīdzēt ar savu pieredzi. Varu teikt, ka mācības notika trīs atšķirīgos posmos. Pirmais posms – interesanti, otrais – iešu prom, nav priekš manis, trešais – uzvara pār sevi un līdz ar to jaunās iespējas. Galvenais cilvēkam ir pārvarēt otro posmu.”
Nav viegli gribēt mainīties
Kā atzina klātesošie, institūcijā nonākušajiem cilvēkiem nav viegli rast motivāciju plānot savu dzīvi, jo nosacījumi ir citi. Cilvēks ir ierobežotāks iespējās. Tomēr rezultāti iepriecina, jo nodarbībās dalībnieki ir mācījušies plānot savu dzīvi, izvērtēt spējas un iespējas, apzināties stiprās un vājās puses, praktiski izvērtēt notikumu cēloņus un sekas, kā arī iespējamos riskus mērķu realizēšanā.
Uzņēmējdarbības pamatu pasniedzēja Daina Kanaška minēja trīs realizējamas idejas, kas radušās, kopā strādājot un mācoties, taču prasītu milzu darbu.
Liela nozīme bijusi saskarsmes psiholoģijas pamatu apguvei. Augusi šo cilvēku pašapziņa un vērtība pašu acīs.
Atšķirt maināmo un nemaināmo
Mācību process, kas notika vienmērīgi trīs reizes nedēļā, ierāva dalībniekus citā dzīvē. Nozīmīga bijusi arī atbalsta grupa, kurā izrunātas visas svarīgās, sāpīgās, saprotamās un nesaprotamās situācijas.
Mācību sākumā uz jautājumu, ko dalībnieki vēlas no šīs programmas un kas, viņuprāt, ir vissvarīgākais, bija trīs atbildes: datoru mācība, kur dabūt darbu, kā nopelnīt naudu. Pēc piecām nodarbībām uz šo jautājumu dalībnieki atbildējuši, ka svarīgas ir cilvēku savstarpējās attiecības, invalīdu dzīvesveids, Eiropas kultūras un islāma sadursme, papildus finanšu iegūšana, lai uzlabotu ikdienas dzīvi, kā līdzdarboties sabiedriskajās organizācijās, savu neveiksmju analizēšana, padziļināta interese par datoriem, cīņa ar stereotipiem sabiedrībā starp cilvēkiem ar invaliditāti un bez. Tādējādi apstiprinās vēl samērā nepopulārs uzskats, ka sociālā rehabilitācija nav tik daudz ekonomisko vajadzību, cik ambīciju apmierināšana, tā pauž atbalsta grupas eksperts Kārlis Viša. Atbalsta grupā cilvēki sapratuši, ka ir maināmas un ir nemaināmas lietas. Nemaināma ir invaliditāte, bet maināma attieksme pret savu dzīvi, apkārtējiem un apkārtni. Pie personiskajiem ieguvumiem dalībnieki uzskaitījuši darbu, iespēju būt kopā un dalīties pieredzē, iespēju domāt un būt aizņemtiem, kā arī dažādu apmācību programmu, jaunas dzīves pieredzes, iepriekšējās dzīves analīzes apgūšanu. Aptaujātie uzskata, ka projekta dotās iespējas rosināja sākt domāt dziļāk un citādāk.
Darbs tiks turpināts
Sociālās rehabilitācijas process ir nepārtraukta attīstība un virzība. Problēma sākas, ja līdz ar projekta noslēgumu un šo finansu resursu pārtraukšanu apstājas arī iesāktais darbs.
Tomēr “Zemgalē” darbs tiks turpināts. Direktora vietniece Ņina Freiberga – Ņitavska saredz dažādus virzienus. Jāizmanto labā tehniskā bāze, iespēja apgūt datorus. Viņa uzskata, ka katrā pašvaldībā ir cilvēki ar invaliditāti – motivēti apgūt ko jaunu un dzīvot pilnvērtīgi. Ir svarīgi šos cilvēkus apzināt. Tāpēc ir nepieciešamas jaunas aktivitātes, projekta pieteikumi, iesaistīšanās. “Esmu izteikusi arī priekšlikumu par trīs ar projekta starpniecību darbā iesaistīto cilvēku turpmāko nogādāšanu darba vietā, jo ratiņkrēslos saviem spēkiem viņi šo ceļu veikt nespēj. Par to gan vēl ir jālemj. Iespējams, ka pansionāta transports joprojām varētu nogādāt šos iemītniekus darbā un atpakaļ, ja paši strādājošie segtu transporta izdevumus. Uzskatu, ka daudz kas vēl nav sakārtots, jo cilvēki, apguvuši šādu programmu un iesaistījušies darba tirgū, ir spējīgi dzīvot savu dzīvi un atdot aizņemtās vietas pansionātā citiem, tomēr ptlaban šādu iespēju nav.”
SAC “Zemgale” direktore Astrīda Kroģere ir pārliecināta, ka darbs ir jāturpina. Viņa domā, ka atbildība par projektā aizsākto aktivitāšu turpināšanu tiks uzticēta sociālajai darbiniecei Dacei Upmanei, kura patlaban ir Anglijā.
Pārskatāms vienlīdzības princips
Tomēr jauno cilvēku īpatsvars “Zemgalē” ir neliels, un daudzi paši ir līdzvainīgi savās problēmās, tāpēc A.Kroģere pārliecināta par vairākām lietām. Pirmkārt, jābūt diferencētai pieejai aprūpes jomā. Cilvēkiem, kuri SAC nokļuvuši ne savas vainas dēļ un dzīvē darījuši daudz vērtīga, nepieciešama papildu aprūpe. “Es nevaru piekrist, ka visi ir absolūti vienlīdzīgi aprūpējami,” pārliecināta direktore, kura grib strādāt tā, lai viņas vadītajā iestādē “vecīši nebūtu atnākuši nomirt, bet gan pavadīt pilnvērtīgas vecumdienas”. Pansionātā iespējams katru rītu vingrot, darbojas bibliotēka un reizi mēnesī bibliotekāre sagatavo priekšlasījumus par kādu iemītniekiem interesantu tēmu, ir zīmēšanas nodarbības, ko vada sociālā aprūpētāja Jeļena Peteta. Pagājušajā nedēļā notikuši arī sporta svētki. Pagalmā spēlētas galda spēles, mestas šautriņas, spēlēta bumba.
Ņ. Freiberga – Ņikavska uzskata, ka šādas aktivitātes vasarā iespējams organizēt reizi nedēļā, jo cilvēki iznāk no savām istabiņām un iesaistās, priecājas.
