«Reiz kāda mana kolēģe izvedusi pastaigā suni. Tas skraidījis un dauzījies pa sētu, te nejauši no dubļu peļķes izvilcis lelles galvu – nēģerīšu lelles.
«Reiz kāda mana kolēģe izvedusi pastaigā suni. Tas skraidījis un dauzījies pa sētu, te nejauši no dubļu peļķes izvilcis lelles galvu – nēģerīšu lelles. Kolēģe to ieraudzījusi un lūgusi sētas bērniem sameklēt arī pašu lellīti.» Tādus un līdzīgus atgadījumus bērnudārza «Gaismiņa» pirmsskolas izglītības skolotāja Jana Zandovska var stāstīt par katru lellīti, kas ir viņas kolekcijā.
Vienkopus «pulcināt» dažādas melnādainas lellītes Jana sāka pirms četriem gadiem, un tagad viņas kolekcijā jau ir 56 nēģerīši.
«Viss sākās, kad atnācu strādāt uz bērnudārzu. Aizgāju pie savas vecmāmiņas un jautāju, vai viņai nav kāda mantiņa, ko es varētu aiznest uz dārziņu. Viņa man iedeva lellīti – nēģerīti. Aiznesu to bērniem, bet jāatzīst, ka ilgi tā nostāvēja plauktā un lellītei neviens īpašu uzmanību nepievērsa. Man bija ļoti žēl, jo pašai tā bezgala patika. Tajā pašā gadā uz Ziemassvētkiem vecas tantiņas iztirgoja pašām nevajadzīgās mantas, un es tur ieraudzīju vecu, melnu lelli, kas bola actiņas. Nopirku. Vēl pēc neilga laika manās rokās nonāca brāļa meitiņas lellīte, ko nopietni bija sabojājis suns. Pēc trešās melnās lellītes, ko ieguvu, sākās jau apzināta nēģerīšu krāšana.»
Jana atzīst, ka nekad nav varējusi atļauties ieguldīt lielas naudas summas, lai iegūtu kāroto lelli: «Pārsvarā šīs mantas atrastas lietoto preču veikalos. Vēlāk jau arī draugi uzzināja par manu aizraušanos un sāka dāvināt nēģerīšus. It kā jau tas ir tāds mazs nieciņš, bet ļoti mīļš. Dzīvē gadās dažādi brīži, un tajos skumjajos mans vienīgais prieciņš ir tētis, dēls un nēģerīši. Mājās, kaut vai putekļus noslaukot no mantiņām, paņemu tās rokās, ieskatos viņu sejiņās, un dzīve jau šķiet gaišāka.»
Nereti, lai varētu atļauties nopirkt kādu lelli, Jana atteikusies no ballēm un citām izpriecām: «Vēlāk jau arvien biežāk nēģerīši man tika dāvināti, bet es nevarēju pieļaut, ka kāds cilvēks ar tik labām domām ir gādājis par mani – bija nepārvarama vēlme viņam atdarīt ar kaut ko tikpat jauku. Tad sāku pati šūt mīkstās rotaļlietas. Ja kāds man uzdāvina nēģerīti, es viņam pretī – mīksto mantiņu. Nu jau pašas šūtas mantiņas ir sadāvinātas daudziem jaukiem cilvēkiem. Man mantojumā no vecmāmiņas ir «Singer» šujmašīna – īsts brīnums, kas kalpo nu jau neskaitāmus gadus. Nekad neesmu izmantojusi piegrieztnes – ideja dzimst galvā, ar acīm to uzzīmēju uz auduma un ar šķērēm izgriežu. Visas sīkās detaļiņas šuju ar rokām – tā ir īpaša izjūta. Nekas nav štancēts vai sasteigts – jūtu katru mirkli. Arī tad, ja dēliņam jādodas ciemos pie kāda drauga un nav lieka santīma, vakarā apsēžos un pāris stundu laikā top jauna rotaļlieta.»
