Pēc Latvijas iestāšanās ES varenā, jau 25 valstis apvienojošā un vēl izplesties kārā brālība dažādos veidos uzņēmusies šefību un pārraudzību par savām «vasaļvalstiņām».
Pēc Latvijas iestāšanās ES varenā, jau 25 valstis apvienojošā un vēl izplesties kārā brālība dažādos veidos uzņēmusies šefību un pārraudzību par savām “vasaļvalstiņām”, lūkojot, kā līdzēt uzņēmumiem, maizītes audzētājiem zemniekiem un tai sabiedrības daļai, kuru nullei pielīdzināmā rocība maizes klaipiņus neļauj iegādāties.
Jau aizpagājušajā mēnesī Latvijā tika sākta Eiropas Komisijas (EK) finansētā bezmaksas baltmaizes dalīšana trūcīgajiem iedzīvotājiem. Pāris mēnešu laikā šīs akcijas notikušas astoņās Latvijas pilsētās, tajā skaitā arī Jelgavā, taču labi iecerētās labdarības vietā iznācis kas līdzīgs pavisam neglītam “čikam” – cēliem nodomiem apvītā un neapšaubāmi vajadzīgā iecere izrādījusies kā neizejams labirints, ko ierobežo gan finanšu donora EK izvirzītās prasības, gan virkne citu apstākļu.
Jūlija sākumā tika pievērsta uzmanība baltmaizes dalīšanai Jēkabpilī, taču tikai pateicoties kādam mazgadīgam stulbenim, kas to spārdīja kājām. Cits pārsteigums bija mēnesi vēlāk Rīgas centrā, kur vienā no maizes dalīšanas punktiem stundas laikā trūkumcietējiem tika izsniegti tikai pieci kukulīši (no atvestajiem 1000). Vēl ievērojamāks “neatsaucības rekords” novērots Jelgavā, kur Katoļu katehēzes centrā pēc maizes nebija ieradies neviens gribētājs.
Maizes dalīšanas norises laikā vērojams šīs akcijas koordinatoru pamatīgs izbrīns – sak, kā tad tā, palīdzību piedāvājam, bet gandrīz neviens to nepieņem. Tajā pašā laikā – ja pajautātu, kā par maizes dalīšanu tika informēta sabiedrība, vairums norādītu, ka par to neskaitāmas reizes ziņots visos iespējamos plašsaziņas līdzekļos. Tā vienlaikus arī būtu atbilde uz jautājumu par neatsaucības iemesliem. Galu galā katram vajadzētu saprast, ka liela daļa maizes dalīšanas akcijas “mērķauditorijas” ir bezpajumtnieki un trūcīgie, kas dzīvo zem visiem iespējamiem iztikas minimuma līmeņiem un kuru vienīgā saikne ar ārpasauli ir sarunas ar līdzīgā situācijā esošu kaimiņu vai, labākajā gadījumā, knapi čerkstošs radio istabas kaktā.
Maizes dalīšana nav kultūras pasākums, ko izbazūnēt laikrakstos un interneta portālos un pēc tam gaidīt, ka pēc svaiga rieciena saskries trūkumcietēji no tuvākas un tālākas apkārtnes. Vēl jo vairāk – tajā pašā Rīgā maizes dalīšanas punkts ierīkots tik solīdā ēkā, kurai dzīves pabērni ikdienā nepieiet tuvāk par atkritumu konteineriem, bet pēc maizes dodas tikai pēc īpaša uzaicinājuma. Par pilnīgi idiotiskiem uzskatāmi EK noteikumi – bezmaksas maizi izsniegt tikai tiem, kas var uzrādīt trūkumu apliecinošu izziņu (vai eirokrāti maz apjēdz, ko prasa?), kā arī programmā noteiktās sanitārās prasības, liedzot dalīt baltmaizi ielās, kur daudz vieglāk būtu sastopami tie, kam šis gauži simboliskais atspaids vajadzīgs visvairāk. Vai nav bijis absolūti nekādu iespēju tumsoņus – EK funkcionārus – apgaismot par Latvijas situāciju un pārliecināt viņus par nepieciešamību atkāpties no muļķīgajām prasībām, lai labdarība sasniegtu iecerēto mērķi? Vai neviens nav aizdomājies par maizes dalīšanu nakts patversmēs vai oficiālu un pusoficiālu organizāciju uzturētajām bezmaksas zupas virtuvēs?
Tai EK atvēlējusi nepilnu pusotru miljonu latu. No akcijas koordinatoru teiktā izriet, ka visus līdzekļus izlietot neizdosies, un aizvien vairāk šķiet, ka gaidāmi ievērojami sarūpētās maizes pārpalikumi, kas, visticamāk, sapelēs un nonāks miskastē. Latviešiem raksturīgi jau ģimenē ieaudzināt cieņu pret maizīti kā pret svētumu un nicināt tādus pasaules blandoņas (pēc oficiālā statusa – bēgļus), kas vēl nesenā vēsturē Olaines nometnē to svieda WC. Vai tagad “organizatorisku nepilnību dēļ” līdzīgi rīkosimies arī paši?
