Saskaņā ar «Latvijas valsts mežu» stratēģiju valsts meži tiek apsaimniekoti, lai sniegtu īpašniekam – valstij – un sabiedrībai lielāko vērtību, ko var radīt ilgtspējīga meža īpašuma apsaimniekošana.
Saskaņā ar “Latvijas valsts mežu” (LVM) stratēģiju valsts meži tiek apsaimniekoti, lai sniegtu īpašniekam – valstij – un sabiedrībai lielāko vērtību, ko var radīt ilgtspējīga meža īpašuma apsaimniekošana. Pētot, kā mežsaimnieciskā darbība ietekmē Latvijas melnos stārķus, pirms dažiem gadiem analizēju tās sadalījumu laikā. Izrādījās, ka divās sezonās (2004. un 2005. gadā) tā notikusi trešajā daļā visu Latvijas mežu. Tā kā ietekme sniedzas arī aiz katras cirsmas robežām, tā skar pusi mežu. Apmēram 30 – 50 procentu šīs darbības notiek pavasara periodā. Apjomi pārsteidza, tādēļ papildus ietekmei uz melno stārķi izvērtējām, kādu iespaidu tā atstāj uz citiem putniem. Iznāk, ka katru pavasari valsts mežos vien tiek iznīcināts ap 14 – 20 000 dziedātājputnu ligzdu. Tas pats notiek arī privātajos mežos.
Šādu rīcību nevar uzskatīt par dabai draudzīgu, kā to paredz LVM par valsts mežu apsaimniekošanu piešķirtais FSC sertifikāts. Tāpēc Latvijas Ornitoloģijas biedrība sāka kampaņu, lai vispirms noskaidrotu sabiedrības viedokli šajā jautājumā. Pēc tam mēģināsim vērsties pie likumdevēja, lai mežsaimniecisko darbību pavasarī Latvijā pārtrauktu vai vismaz ievērojami ierobežotu, saglabājot tikai tās aktivitātes, ko citās sezonās nav iespējams veikt. Ja ne visur, tad vismaz valsts mežos – līdzīgi kā tas jau notiek Igaunijā.
Risinot sarunas par FSC standartu un citiem ar mežsaimniecību saistītiem jautājumiem gan ar LVM, gan mežizstrādes firmām, gan mazākā mērā ar īpašniekiem, šo mērķi neslēpām un centāmies uzzināt arī viņu viedokli. Vismazāk privātīpašnieku nepatiku pret šo ierosinājumu neizjutām. Tas arī saprotams, ja ņem vērā meža īpašumu vidējās platības Latvijā. Apsaimniekojot 10 vai pat 100 hektāru, nav nekādu grūtību visu darāmo paveikt rudenī vai ziemā. Ar lielīpašniekiem, it īpaši valsts mežiem, kas ir puse visas kopplatības, ir citādi. Kā vienu no argumentiem vairāki sarunu partneri minēja viedokli, ka, pēc viņu datiem, pavasaros mežistrāde jau tagad tiekot krietni samazināta. No atbilžu konteksta varēja secināt, ka tādējādi tiek norādīts uz pārmetumu nepamatotību.
Var, protams, uzdot jautājumu, kam tādi putni vajadzīgi, vai arī jautāt, kam vajadzīgs mežs. Iespējams, sabiedrība ir pilnīgi apmierināta, ka to (kas vecāki par 10 gadiem) platība Latvijā ar katru gadu samazinās (no 41,6 procentiem 2000. gadā līdz 39,8 procentiem 2006. gadā). Iespējams, cilvēkus iepriecina tas, ka meža vietā viņu māju priekšā arvien vairāk plešas izcirtumi. Tad viss ir kārtībā un nekas nav jādara, jo tiek apsaimniekots tā, kā uzskatāt par pareizu. Vien jāatceras, ka jūsu dotais mandāts ietver visu minēto putnu ligzdu iznīcināšanu un mazuļu slepkavošanu. To atbalsta un sekmē ikviens, kam ir vienalga vai kam tas neinteresē, “jo notiek tālu un nav redzams”. Ja mūs interesē, lai putni mežā būtu, tiem jāļauj dzīvot. Vienalga, vai interese motivēta ar vēlmi klausīties putnu dziesmas pavasaros vai apziņu, ka mežā kaitēkļus apēd tieši putni. Ja turpināsim kā līdz šim, nevis mūsu bērni, bet mēs paši jau visai drīz pieredzēsim, ka to mežā nebūs.
Daudzu tūkstošu dziedātājputnu līķus katru pavasari neuzskatu par lielu pievienoto vērtību, par ko jājūtas lepnam. Tāpat kā nejūtos devis šādu mandātu valsts mežu apsaimniekotājiem. Varbūt mūsu mandātam jābūt pilnīgi citādam?
Saīsināti no www.politika.lv
