Vieta, kur krustojas Preiļu – Aglonas un Daugavpils – Rēzeknes šoseja, savulaik bija grūti izbraucams labirints tiem, kas vēlējās nokļūt svētvietā.
Vieta, kur krustojas Preiļu – Aglonas un Daugavpils – Rēzeknes šoseja, savulaik bija grūti izbraucams labirints tiem, kas vēlējās nokļūt svētvietā. Toreizējā vara un tās kalpi autoinspektori augusta vidū lika lietā dažādus šķēršļus, lai pēc iespējas mazāk cilvēku pabūtu Aglonā un tās vārds neskanētu tik tālu. Te viens, te otrs mans radinieks vai labs paziņa, pēc viņu stāstītā, iepriekšējos gados tika “nojūgts” tieši aplī, kas savieno abas minētās šosejas.
1982. gada 14. augusts, un šim maģiskajam ceļu krustojumam tuvojas arī mūsu volga. Mašīnā esam trīs: mana māsa, viņas vīrs – abi Suntažu internātskolas pedagogi – un šo atmiņu autors – ziņu aģentūras darbinieks. Jau iztālēm ieraugām vairākas mašīnas un milicijas posteni. Apstādināti tikai tie, kas iegriezušies braucienam Aglonas virzienā. Gluži vai pēc komandas apraujas mūsu sarunas, un sirds sāk dauzīties: kā nu būs?! Līdz ko pārvarēts maģiskais aplis, miliča žests nepārprotami liecina, ka jāpiestāj ceļa malā. Ilgi un pamatīgi izstudējis visus dokumentus, ko uzrāda mūsu šoferītis, uniformā tērptais vīrs īsi noskalda: “Iebrauciet aplī, par vēlu ieslēdzāt virziena rādītāju.” Ej nu pierādi, ka tā nebija. Un nu māsas vīram jādodas uz trafarēto mikroautobusu, kur tiks uzrakstīts attiecīgs protokols ar tam laikam zināmām sekām… Zibenīgi sazīmējis, kurš no trim miličiem varētu būt šā posteņa vecākais, pieeju klāt, padodu labdienu, sarokojos un, cik vien var, mierīgi stāstu, ka mūsu mašīna devusies īpašā uzdevumā un man par šā posteņa darbu iebildumu nav… Uzrunātais milicijas seržants aši panāk savu kolēģi, kas ar māsas vīru jau tuvojas mikroautobusam. Īsa, man nedzirdama saruna, un tā durvis paliek neatvērtas…
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiebilst, ka atpakaļceļam izvēlējāmies citu maršrutu, lai, Dies” pasarg, nav atkal jānonāk autoinspektoru nagos.
Saule jau laidās uz rietu, kad mūsu skatienam pavērās Aglonas dievnama varenie baltie torņi. Sirdī pēkšņi bija ielijis tāds neierasts sestdienas novakares miers un vienlaicīgi Lielās svētdienas gaidīšanas tīksme. Pirmo reizi tur biju ieradies ne kā ekskursants, bet gan kā cilvēks ar ticības dzirksti dvēselē.
Nu jau kur tas laiks, kopš vēsturisko divu šoseju šķērsojuma vietu rotā dižs balts krusts, vēstot laimīgu ceļu visiem, kas iebrauc Aglonas novadā.
