Ilgāku laiku ar nožēlu konstatēju, ka līdz ar jaunās direktores stāšanos amatā Mākslas skolā beigusies lieliskā izstāžu tradīcija – iepazīstināt bērnus un jauniešus ar augsti profesionālu mākslinieku radošo darbību.
Ilgāku laiku ar nožēlu konstatēju, ka līdz ar jaunās direktores stāšanos amatā Mākslas skolā beigusies lieliskā izstāžu tradīcija – iepazīstināt bērnus un jauniešus ar augsti profesionālu mākslinieku radošo darbību, lai viņi ar acīm “pataustītu” izcilus mākslas darbus, tā ceļot vērtību latiņu. Liekas, būšu kļūdījies – patlaban līdz skolas nobeiguma darbu skatei aplūkojamas rīdzinieces Māras Rikmanes gleznas. Redzēsim, kā būs nākamajā mācību gadā.
“Māksla ir tilts starp Debesīm un Zemi, pa to staigā gan Dievi, gan Dēmoni, un mākslinieks tiem maisās pa vidu,” izstādes anotācijā citēts mākslinieces mazliet ironiskais izteikums.
Šo viņas domu gribas nedaudz papildināt un precizēt. Daudzus gadus sekojot latviešu mākslas procesiem un līdz ar to spējot pārlūkot M.Rikmanes daiļrades attīstību, jāteic, ka māksliniecei šis tilts ir vienā virzienā – uz Debesīm. Tā kā ir zemes cilvēks, viņai svarīga ir telpa (plašākā nozīmē), kurā dzīvojam. Arī Māksliniece, kā ikviens no mums, dzīvo reālu dzīvi, kam ir savas prasības, taču domas traucas augšup, viņa tiecas pēc pilnības, kas nozīmē saplūšanu ar Visumu, ar Skolotāju, ar Dievu, kā nu kuram labpatīkas.
M.Rikmane lielu mūža daļu veltījusi grafikai. Eleganta līnija, formas meklējumi, domas dziļums un apgarotība raksturo mākslinieces stājdarbus un grāmatu ilustrācijas. Tā kā augusi mākslas gaisotnē (viņas tēvs ir gleznotājs Jānis Rikmanis), tikpat dabīgi ir tas, ka līdztekus grafikai M.Rikmanes pašizteikšanās lokā nonākusi arīdzan glezniecība, ar kuru viņa nodarbojas sen. Bet līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu M.Rikmane pievērsusies galvenokārt tai un pat atklājusi savu meistardarbnīcu.
Kaut arī mākslinieces tēmu loks nepārtraukti mainās, viņas uzmanības centrā vienmēr bijis cilvēks, viņa dzīve dažādajās tās izpausmēs, centieni un ilgas. Tas redzams arī Mākslas skolas izstādē, kurā apkopotas gleznas par sociumu, sociāli ievirzīti darbi. Tie ir nelieli stāstiņi par baņķieri, kas starp metāla naudas kambariem piepeši apbrīno dzīva stādiņa augšanu, par pilnasinīgu sievieti, kas cenšas nomest lieko svaru, par citām mūsu vājībām. Pirms diviem gadiem M.Rikmane gleznā izteikusi savu attieksmi pret Latvijas iestāšanos ES.
Visi šie darbi ir ironijas un viegla smaida piesātināti, ļoti labsirdīgi. Tajos svarīga ik detaļa, pat rāmis īpaši pielāgots gleznas saturam un palīdz izprast ideju. Tas ir dzīvi mīloša cilvēka vēstījums mums, skatītājiem, lai mēs labāk redzētu sevi, saprastu sevi. Tajā pašā laikā M.Rikmane tieši vai arī aplinkus vēlas atklāt, ka būtiski ir aptvert lielās kopsakarības pasaulē, izcelt mūs no nīgruma bedres un ļaut garam pacelties virs zemes dzīves putekļiem.
M.Rikmanei vienmēr svarīga bijusi forma. Tā viņai ir cieši jo cieši nesaraujamām saitēm saistīta ar saturu, tādēļ bieži mainīga, taču vienmēr pāri visam ir izteikts estētisms, elegance, harmonija un garīgums.
Ilgie gadi grafikā noteikti iespaidojuši M.Rikmanes glezniecību. Māksliniece labi izjūt krāsu, tās emocionālo spēku, tomēr viņa seko Rafaela glezniecības izpratnei, kurā krāsa ir papildinoša, bet ne dominējoša, tā tas ir Ticiana, Rembranta, mūsu Valdemāra Tones un citu mākslā.
