Sen nav dzirdēti aicinoši, patriotiski saukļi, patriotisms kā tāds nobēdzināts kaut kur dziļi, dziļi zem sadzīves mēsliem.
Sen nav dzirdēti aicinoši, patriotiski saukļi, patriotisms kā tāds nobēdzināts kaut kur dziļi, dziļi zem sadzīves mēsliem. Taču neba ilgi cilvēks var izturēt bez šādām jūtām. Un, re, kaktu patriotisms jau spraucas laukā pa visnegaidītākajām šķirbām.
Kas cilvēkam nepieciešams visvairāk? Ēst, gulēt un mīlēties! Lai to nodrošinātu, nepieciešams darbs, darba vietas, kuru Latvijā diemžēl ļoti trūkst. Šā nieka dēļ valsts ekonomika klunkurē kaut kur starp ņam – ņam cilts aborigēnu un krievu Potjomkina sādžas līmeni. Bezdarba dēļ tauta dzīvo ar pastieptu roku pabalstu gaidās, bezdarba dēļ cilvēki spiesti pārvērsties «bomžos», jo nevar samaksāt par mitekli. Atliek vienīgi nodoties fizioloģiskām miesas baudām. Uz to tad nu mudina gan visi iespējamie televīzijas kanāli, gan – valdība.
1998. gadā mūsu mīļotā valdība citu likumu ruļļu starpā pieņēmusi arī kādu «pergamentu», kas prostitūcijas legalizēšanas vārdā paģēr it visās pilsētās un pilsētelēs, miestos un pagastos atvēlēt īpašu – «sarkano lukturu» zonu, tas ir, precīzi apzīmēt nogabalu, kurā (miesaskārīgajiem!) iedzīvotājiem sniegt tik vitāli nepieciešamos prostitūtu pakalpojumus.
Vienubrīd pačalojusi par Artilērijas ielas iespējamo pārveidošanu vienā vienīgā ekskluzīvā bordelī, metropoles Rīgas sabiedrība šo tematu drīz aizmirsa kā ne pārāk aktuālu: vispārējās pieticības gaisotnē taču var samierināties ar tradicionālo «Čakmarijas» ielu un tās piedāvāto izvirtību paketi. Taču kaut kur latvju tautas dzīlēs valdības kaisītā sēkla dīgusi visu šo laiku: gruzdēja cerība, ka arī katrā miestā būs pa meitu mājai.
Vai nu gaidāmo vēlēšanu sakarā, vai nopietnāku iemeslu dēļ pirmie sarosījušies Aizkraukles rajona Valles un Mazzalves pagastu deputāti. Viņiem atšķirībā no Joahima Zīgerista nav banānu (atklāti sakot, nav nekādu taustāmu labumu vispār), ar ko pielabināt potenciālos vēlētājus, bet arī bez sirds pacilāšanas sādžiniekus atstāt negribas. Tāpēc kā savu priekšvēlēšanu dāvanu iedzīvotājiem pagasta tagadējie saimnieki priekšā cēluši nolēmumu – ierīkot «sarkano lukturu» zonu, prostitūtu pakalpojumiem Vallē atvēlot apli 1 km rādiusā ap pagastmāju, bet Mazzalvē prieka mājai ierādot noteiktu objektu (veco, sašķiebto svaru būdu).
Vienlaikus nošauti divi zaķi: pagasta večiem sagādāta legāla iespēja savā ciematā saņemt prostitūtu pakalpojumus, savukārt daiļavām paveras jaunas darba vietas. Iespējams, ka pagstveču rīcības motīvs ir tieši šis – cēlais: bezdarba problēmas risināšana. Iespējams, viņi klusībā cer, ka prostitūciju Latvijas laukos drīzumā pieskaitīs netradicionālajam biznesam, kam būs iespējams pretendēt gan uz ES atbalstu (SAPARD programma taču īpaši domāta netradicionālajam biznesam), gan valdības subsīdijām. Turklāt tas viss varētu būt panākams bez īpašām pūlēm, bez kapitālieguldījumiem: vajag tikai uzņēmīgus pašvaldības deputātus un kādu vecu šķūnīti, un – tā būda rūks! Sievas pēc vakara slaukšanas no kūtiņām taisni varēs doties uz vietējo bordeli, aplaimot pagasta kārumniekus un nopelnīt brangu naudu! Turklāt arī pagastam atlēktu sava artava – nodokļu veidā.
Daži sašutuši puritāņi mēģina spirināties pretim, sak, laukos jau ļaudis nav tik izvirtuši kā rīdzinieki, esot gana ar seksu zem laulības deķiem un televizoru ekrānos (pat bērnu vakara pasaciņu laikā). Drosmīgākie aizdevās pat pie paša valsts reformu īpašo lietu ministra (ļoti piemērots amata nosaukums tieši šādā vārdu secībā) Krūmiņu Jāņa… Bet ko tad Jānis? Sērīgi nopūties un skaidrās actiņas nodūris, viņš bilst:
«Ko vajag, zēni, to vajag. Kārtībai jābūt: ja reiz valdībā nolemts, tā tam būs būt.»
Tā ka bordeļu būšana, raugiet, nudien ir valdības stutēta «īpaša lieta». Tāpēc tā pelna valstisku pieeju. Ministrs par šādu pareizo pieeju abu pagastu večus uzteicis. Rīgā ar vietu ierādīšanu miesaskārību piekopšanai klājas paknapi, (tādēļ nelaimīgajiem rīdziniekiem jāiztiek ar meičām pēc izsaukuma un telefonseksu), bet dzimtenes ārēs vietas gana: Rēzeknē un tagad arī Vallē un Mazzalvē ir likumīgi noteikts, kur pērkama mīla. Ar steigu būtu jāsarosās arī jelgavniekiem! Jo vairāk tāpēc, ka teju degungalā ir pašvaldību vēlēšanas, kad īstais laiks kaisīt ne tikai solījumus, bet arī reālus labumus. Un kas var būt labāks par kārtīgu meitu māju? Jelgavas pilsētas bordelim, piemēram, varētu atvēlēt tā dēvētos «kurjatņikus» pie Domes ēkas, bet pagastos noteikti netrūkst pamestu fermu, pienotavu vai darbnīcu, kur jau tuvā nākotnē varētu tiktāl attīstīt pasaulē senāko, tomēr ar netradicionālu piegaršu apdvesto biznesu, ka pievilinātu ne tikai pašmāju kārumniekus, bet arī iekārē tvīkstošos eiropiešus.
Jelgavniekiem vēl ir visas iespējas apsteigt aizkraukliešus. Vai būsim pietiekami patriotiski?
