Šodien plkst.17 kultūras namā «Rota» teātra izrāde – Mārtiņš Zīverts «Kurrpurrū». Lomās Lāsma Kugrēna, Jānis Reinis, Valdis Lūriņš, Juris Rijnieks.
Šodien plkst.17 kultūras namā «Rota» teātra izrāde – Mārtiņš Zīverts «Kurrpurrū». Lomās Lāsma Kugrēna, Jānis Reinis, Valdis Lūriņš, Juris Rijnieks. Lāsmai Kugrēnai tiks pasniegta M.Zīverta fonda prēmija.
Mārtiņš Zīverts mīlēja Jelgavu. Tā bija viņa pilsēta, te viņš bija skolojies, te dzīvojis, te iepazinis mīlestību, te iemīlējis teātri. Tas viss bija te Jelgavā.
Paņam savas Tēbas
Kad Mārtiņš Zīverts atkal iegriezās savā pilsētā, tā bija kļuvusi pavisam cita, sveša un nemīlīga, un tā negribēja rakstnieku nemaz laist iekšā. Protams, pilsēta pati bija bez vainas, bet padomju okupācijas varas iestādes bija stingri noteikušas, ka emigrantiem apmeklēt Jelgavu aizliegts.
Kas te bija tā slēpjams, nezinu, noteikums tāds bija, bet Mārtiņš Zīverts tolaik dzīvoja Zviedrijā, Stokholmas tuvumā, to vietu sauca par Tēbiju. Rakstnieks pats jokoja, ka viņš nu dzīvojot Tēbās. Viņa nams atradās uz augsta, klinšaina paugura, un to dēvēja par Gārņu klinti. Tas, protams, nebija paša rakstnieka nams, viņš tajā īrēja dzīvokli, tas atradās nama septītajā stāvā. Pa logu tālē veroties, varēja tā kā samanīt jūru, bet gara acīm Mārtiņš bieži vērās pāri jūrai un skatīja savu Jelgavu.
Jelgava Zīvertu samulsina
Kad Mārtiņš Zīverts kārtējo reizi apciemoja Latviju, viņš izteica vēlēšanos aizbraukt uz Jelgavu un uz savām tēva mājām Vilces pagasta Vaitenēm. Toreiz nebija viegli no priekšniekiem izlūgties atļauju, talkā nāca Ģirts Jakovļevs, kura popularitāte lika atmaigt stingrajiem birokrātiem. Ģirts uzņēmās arī šofera lomu, un tā viņa mašīnā Mārtiņš Zīverts, viņa kundze Ilze un es ceļojām uz Jelgavu. Braucu ar prieku, jo Jelgava ir arī mana pilsēta.
Jau pa gabalu Mārtiņš pamanīja Jelgavas pili. Pārbraucot Driksas tiltam, rakstnieks samulsa. Jā, labajā pusē bija tā pati kādreizējā Jelgavas viesnīca, bet iepretī tai senos laikos atradās Lindes viesnīca, tā, kur kādreiz bija iegriezies Kazanova. Kur tā palikusi? Un kur Trīsvienības baznīca? Tik torņa karkass no tās palicis.
Protams, nebija vairs vecā tirgus laukuma un rātsnama, nebija Latviešu biedrības nama, kurā darbojās Jelgavas teātris. Tur Mārtiņš Zīverts pats it kā saauga ar teātri, viņš skatījās katru jaunu izrādi un rakstīja īsas atsauksmes laikrakstam «Jaunais Zemgalietis». Pavisam viņi bijuši tikai pāris līdzstrādnieku, bez Mārtiņa avīzītē rakstīja arī Jelgavas aktieris A.Kokālis, 1934. gadā šo avīzi slēdza.
Tai reizē izstaigājām Jelgavas muzeja kādreizējās Pētera ģimnāzijas telpas. Tās Mārtiņam Zīvertam bija labi pazīstamas, jo vienā no zālēm skolas direktors J.Lapiņš viņam bija izsniedzis skolas beigšanas apliecību. Tur, otrpus ielai, Mārtiņš kopā ar vēl diviem resgaļiem bija dzīvojis, bijuši labi, uzticami draugi. Tās kādreizējās mājas gan vairs nav, toties kaut ko no to dienu notikumiem rakstnieks vēlāk iemūžinājis lugā «Durnā merga».
Mūža sapnis – Roma
1924. gadā pēc Pētera ģimnāzijas beigšanas Mārtiņš Zīverts bija izlolojis skaistu, bet nerealizējamu sapni mācīties Romas universitātē. Viņš pat aizbrauca uz Romu, nokārtoja iestāju formalitātes, taču studijām pietrūka naudas. Vajadzēja atgriezties Latvijā, sākt studijas tepat Latvijas Universitātē, bet Roma palika skaists sapnis līdz pat mūža beigām. Neilgi pirms nāves rakstnieks stāstīja, ka ļoti gribot vēlreiz aizbraukt uz Romu.
Studiju gadi Latvijas Universitātē Mārtiņam nebija viegli: dienā vajadzēja strādāt redakcijā, lai nopelnītu iztiku, pēcpusdienā viņš devās uz Rīgu, lai nekavētu lekcijas, bet vēlā vakara stundā atpakaļ uz Jelgavu, turklāt līdz mājvietai bija ejams pamatīgs gabaliņš Mārtiņš Zīverts toreiz dzīvoja Filozofu ielā.
Toties māja, kurā viņš bija noīrējis dzīvokli, atradās līdzās Bergmaņa namiņam, kur mūža pēdējos gadus bija pavadījis Ādolfs Alunāns. Te, Filozofu ielā, bērnībā dzīvojusi arī rakstnieka meita Zeltīte. Kad pēc daudziem svešatnes gadiem viņa pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, Zeltīte kādu laiku dzīvoja tajā pašā Filozofu ielas mājā, pēc tam pārnāca uz Rīgu.
Ar Mārtiņu Zīvertu toreiz izstaigājām Jelgavu, pēc tam devāmies tālāk uz Vilci, uz sirdij tuvajām Vaitenēm. Tur šosejas viņā pusē atrodas kapsēta, tur kādreiz bēru reizēs par zvaniķi darbojies Mārtiņa tēvs, tur zvanu pa reizei pieskandinājis viņš pats, un te viņš apjautis, ka dzīvība pavisam tuvu sanāk kopā ar nāvi. Arī viņš pats dabūjis agri izjust «kaulainās» dāmas eksistenci jau ģimnāzijas gados viņš sasirga ar tuberkulozi. Tolaik Jelgavā strādāja gudrs un atsaucīgs plaušu dakteris un reizē bērnu ārsts A.Rogulis, viņš līdzējis arī Mārtiņam atvairīt «kaulainās» uzbrukumus.
Atgriešanās savos varoņos
Mārtiņam Zīvertam nebija lemts atgriezties brīvajā Latvijā, uz šejieni atceļoja tikai pelnu sauja, ko 1990. gada 17. novembrī guldīja Meža kapos. Taču rakstniekiem ir privilēģija pārnākt mājās citā veidā ar savu tēlu starpniecību. Žēl, ka šajā veikalnieciskuma laikmetā mūsu teātri tik reti izrāda Mārtiņa Zīverta lugas. Bet tagad nu uz Mārtiņa jaunības pilsētu atlidojis putns no pavisam tālas zemes no Austrālijas. Šis putns iesaucas žēli, kā vaidēdams, un viņa sauciens nedaudz atgādina mūsu meža baloža balsi. Mārtiņš Zīverts šajā putnā ieklausījās 1957. gadā, viesodamies Austrālijā, un rakstniekam tad licies, ka tā sauciens nāk it kā no debesīm. «Austrālijā man ar šo putnu iznāca visur sastapties. Katrā vietā viņš mani sagaidīja un aizbraucot nosauca pakaļ «ardievu».» Tā par šo putnu, kura vārds ir «Kurrpurrū», rakstīja Mārtiņš Zīverts, un putna sauciens uz ilgiem laikiem iegūla rakstnieka sirdī, līdz tapa luga ar nosaukumu «Kurrpurrū».
Ar savām lugām Mārtiņš Zīverts strādāja ilgi, pamatīgi, pat mokoši. Arī ar lugas «Kurrpurrū» nosaukumu M.Zīverts nebija mierā, taču citu tā arī neizdomāja, un tā luga ar Austrālijas klaida putna saucienu sāka dzīvi. Ar to bija paredzēts atzīmēt rakstnieka 60. dzimšanas dienu 1963. gadā, taču lugas izrāde tad nenotika, un Mārtiņš pats bija pret plašu jubilejas rīkošanu.
Nu šis putns atceļojis līdz Jelgavai, un viņa balsi pirmā izdzirda Lāsma Kugrēna. Viņa saklausīja šo balsi Mārtiņa Zīverta lugu grāmatā, arī viņai likās, ka šī dziesma nāk no debesu velvēm, aktrise iemīļoja lugu, iemīļoja šīs lugas varoni Abigailu un meklēja draugus, ar kuriem kopā varētu ļaut šai dziesmai ieskanēties no skatuves. Talkā nāca viņas kādreizējie studiju un darba biedri, un tapa izrāde «Kurrpurrū».
