Arnolds Strazdiņš vienlīdz nopietni attiecas pret kamīnu būvi un zolīti
«Labdien. Gribu pastāstīt, kas uzvarējis pilsētas atklātā zolītes čempionāta pirmajā kārtā,» uz redakciju ir piezvanījis Latvijā pazīstamās kamīnu būvētāju firmas «Krāšņuguns» vadītājs jelgavnieks Arnolds Strazdiņš, un tā mēs uzzinām, ka viņš pārņēmis stafeti šā turnīra vadībā.
Paša Arnolda, izrādās, nav janvāra labāko trijniekā, taču balsī jaušams prieks par spēles izdošanos, par to, ka pasākums iemantojis Zoles federācijas augstākās līgas turnīra statusu un to iecienījuši reitinga galvgala meistari.
Gudra spēle, kuru maitā dators
«Zolīte un novuss ir divas latviešu nacionālās spēles, un tās vajadzētu atbalstīt,» pārliecināts ir Jelgavas čempionāta vadītājs, kas ar populāro kāršu spēli esot pazīstams no astoņu gadu vecuma. «Pēc bridža faktiski zole ir otra sarežģītākā,» viņš spriež, piebilstot ka pēdējā laikā meistarības līmenis ir ievērojami audzis un tāpat arī izplatība. Daudzviet ne vien lokāla, bet arī atklāta mēroga turnīrus ar balvu fondu un rīkošanas izmaksām atbalstot pašvaldības – starp iecienītām sacensību vietām Arnolds nosauc, piemēram, Saldu, Limbažus, Palsmani.
Augstā prāta darbības loma, viņaprāt, ir tā, kas zolīti atšķir no azarta spēlēm un savā ziņā ļauj ierindot līdzās dambretei vai šaham. «Ir jau, protams, savs procents gadījumu, kad «nāk valis», bet jāprot arī izmantot mazāko iespēju aiz tā aizķerties,» sarunbiedrs smaida, ka ar skolnieka prasmēm bijis krietni par maz, lai varētu turēt līdzi šāda līmeņa mačos.
Tradicionālajam Jelgavas čempionātam, kas norisinās gada garumā 12 kārtās, viņš pievienojies deviņdesmito gadu beigās, toreizējā vadītāja Viktora Guseva aicināts. «Pirmajās reizēs dabūju pamatīgi pa mizu un faktiski nācās visu pārmācīties no jauna. Mācībām gan vislabāk noder nelieli komercturnīri, kur biežāk tiek pārrunāta norise, analizētas kļūdas un meistari neliedz arī savu padomu. Pēdējā laikā modē nākusi zolīte internetā, bet dators bojā spēles stilu,» Arnolds secinājis, ka bezpersoniski spēlēt ir nepatīkami, jo pieeja lielākoties bezatbildīga: ir – ir, nav – nav. Īstā bauda ir aci pret aci novērtēt galdabiedra izgājienus, cenšoties viņam līdzināties un pārspēt.
Zolītes būtība un pievilcība slēpjas «lielā» sacensībā ar diviem «mazajiem». «Lielais» parasti ir novērtējis savas kārtis par gana labām uzvaras gūšanai, taču ap 40 procentos gadījumu tik vienkārši tas nenotiek, ja «trāpās labi mazie», kas spēj izjaukt konkurenta cerības. Kā zolītes plusu Arnolds novērtē arī ceturtā dalībnieka jeb kāršu dalītāja pozīciju, kurā periodiski katram dota iespēja novērot un analizēt notiekošo no malas.
«Mazajiem, protams, vieglāk, ja abi ir meistarībā līdzvērtīgi, taču esmu redzējis arī, kā spēcīgākais saspēlē ar vājāku pārinieku speciāli iet citkārt varbūt «jocīgus» gājienus, lai neļautu viņam kļūdīties,» nu jau pieredzējušais zolmanis, kas federācijas pērnā gada rangā ieņēmis 10. vietu, atzīst ka viņam joprojām šajā spēlē ir ko mācīties un apgūt.
«Krāšņuguns» elš, bet nedziest
Atpūta ir darbības maiņa – tā par vaļasprieku, kas liek asināt prātu un ļauj sastapt interesantus sarunbiedrus, saka Arnolds Strazdiņš, kura darba diena nu jau sešpadsmito gadu saistīta ar paša dibināto firmu «Krāšņuguns». Palicis Latvijā teju vienīgais kamīnmeistars ar augstāko izglītību, viņš pārliecināts, ka arī arodā nevari gūt panākumus bez nepārtrauktas skološanās teorijas un praktiskajā ziņā.
Ar profesionālo izglītību pamatā viņš izstudējis siltumtehnikas jomu Minskas Industriālajā pedagoģiskajā tehnikumā un pēc tam jau neklātienē pabeidzis pedagoģijas studijas Latvijas Universitātē. Sācis strādāt par direktora vietnieku Juglas 72. arodskolā Rīgā, kur mācīja podniekus. Tagad mācību iestādes vairs nav, šur tur līdztekus krāšņu mūrēšanu māca citās skolās, bet Arnolds spriež, ka šai izglītošanai nav ne īstas struktūras, ne rezultātu. «Esmu strādājis gan mūsu arodizglītības sistēmā, gan redzējis, kā to organizē citur Eiropā, Vācijā, Dānijā, un jāsecina, ka rīkojamies izšķērdīgi. Izlietojam, piemēram, līdzekļus darbnīcām pie katras skolas, kur nereti vēl jāstrādā ar akmens laikmeta instrumentiem, tā vietā, lai uzbūvētu vienu Latvijas mērogam pietiekamu modernu centru ar kopmītnēm, lai mūrnieki un apdarnieki varētu dzīvot prakses laikā.»
Cēloņi? «Savulaik pāris no skolas par neprasmi atlaistus darbiniekus vēlāk sastapu ministrijas gaiteņos,» kā starp citu teiktais varētu būt norāde uz nevēlēšanos vai nespēju iedziļināties.
Līdzīgas problēmas diemžēl skārušas jebkuru jomu, nesaudzējot arī podniecību. «Knapi elš mūsu nelielā «Krāšņuguns», turamies uz maniem kādreizējiem audzēkņiem, taču labu podnieku skaits Latvijā strauji samazinājies. Trīs no man zināmiem strādā Vācijā, divi Zviedrijā, divi Anglijā, arī Īrijā. Savairojušies haltūristi, bet labu ķieģeļu mūrnieku nevar dabūt,» Arnolds stāsta, ka vienubrīd piedalījies arī bezdarbnieku apmācībā, kur apstiprinājušās jau iepriekš novērotās sakarības. «Trīs gadu apmācībā pēc pamatskolas no 20 audzēkņu grupas labu meistaru varbūt iznāks kādi trīs, bet vienā gadā pēc vidusskolas – ap 40 procentu. Tas liecina, ka cilvēki ir iemācīti domāt. Arī augstskola faktiski tevi iemāca mācīties.
Kamīnu būve – smalka lieta
Podniecībai Arnolds Strazdiņš pievērsies kopā ar kādreizējo arodskolas kolēģi Arvīdu Gurski, kas perfekti mūrējis kamīnus. «Sāku ar mazām krāsnīm, plītīm, siltumskapjiem, esmu uzbūvējis arī lapu fermentēšanas krāsni tēju ražotājiem. Informācijas šajā jomā maz, un tās krāšanai savulaik izsēdējos gan Brīvdabas muzejā, gan bibliotēkā, pētīju ārvalstu katalogus un praktisko literatūru, ko daru joprojām,» meistars uzsver, ka teorētiskajām zināšanām arī tādā šķietami praktiskā jomā ir nepārvērtējama loma. Jo īpaši tā apstiprinās ekspertīzēs pie citu būvētiem siltuma devējiem, kuri nezin kāpēc negrib darboties, kā iecerēts.
«Kamīnu būve ir smalka lieta, kurai sakars ne vien ar izvietojumu un tīkamu dizainu, bet arī pašu telpas apjomu, skursteņa veidojumu, reljefu ēkas atrašanās vietā, pat reģionu,» Arnolds skaidro, ka Jūrmalā, piemēram, pavisam cits gaisa spiediens, ko nevar neņemt vērā.
«Kļūdās visi, arī man ir gadījies, bet vislabākā mācība ir ekspertīzes, meklējot un analizējot citu kļūdas. Pirmajā brīdī šķiet viss it kā pareizi, bet nestrādā. Kad sāc meklēt un salīdzināt attiecības, atrodi vienā vietā par pieciem centimetriem mazāk, otrā par trīs centimetriem augstāk, bet kopā arī tā neatbilstība sanāk. Strīds jau arī parasti sākas šķietami ne no kā,» bilst meistars.
Vienveidība un štancēšana nav Arnolda raksturā, tāpēc īsti pa prātam ir atšķirīgo siltuma nesēju projektēšanas darbs, kuram viņš nodevies pēdējā laikā. «Ja būvētu pēc standarta un visiem vienādi, kur tad es pats esmu?» sarunbiedrs pārliecināts, ka meistaram, tāpat kā firmai, vajadzīgs savs atpazīstams vārds, kas vieš uzticību pakalpojumam. Protams, žēl, ka labu kamīnu pašlaik var atļauties tikai turīgākie cilvēki, taču viņš cer, ka lietas pamazām ies uz labu.
Saskatījušies Hījumā
Mūsu saruna tobrīd jau ir pārcēlusies uz Strazdiņa ģimenes māju, kur tai pievienojas arī saimniece Gunta. «Man nepatīk zaudēt,» Gunta prāto, kāpēc pati nav pievērsusies zolītes spēlei. «Jā, jā, īpaši jau badmintonā, jo tad no niknajiem raketes sitieniem parādās tādi sarkani apļi uz kājām,» smej Arnolds. Izrādās, vēl pirms gadiem desmit abi bijuši aizrautīgi badmintona cienītāji – ne zemāki par ceturto piekto vietu Latvijā ar spēju turnīros «izsist» arī spēcīgākus spēlētājus.
Gunta ir kabilniece, kuru dzīve piespiedusi pārnākt uz Rīgu un nu arī Jelgavu. Veselības dēļ viņai neesot ļauts aizrauties ar fiziskām aktivitātēm, taču tās tomēr saistījušas un arī nākamais dzīvesbiedrs sastapts, spēlējot badmintonu Hījumā salā.
«Kustību intensitāte šajā spēlē ir ļoti liela,» Arnolds stāsta, kā reiz kāds brašs divdesmitgadīgs puisis lielībnieks pēc pusstundas mača pret gados vecāku, bet meistarīgu dāmu bijis «pagalam».
Nu volāniņam un raketei mieru metuši arī abi mūsu sarunbiedri. Arnolds jau kādus desmit gadus nopietnāk pievērsies zolītei, bet grāmatvedei Guntai sportisko azartu palīdz uzturēt viņa stāsti par turnīriem un līdzdarbošanās mājas lapā zolei.lv.
«Kad ir labi gājis, tad jau tūlīt piezvana un ziņo, ja ne tik labi, tad notikumi atklājas vēlāk,» viņa teic, ka ar šo vīra aizraušanos, kas nenoliedzami paņem daļu varbūt lietderīgāk izmantojama laika, ir samierinājusies. «Visu jau tāpat nekad nevar izdarīt,» spriež saimniece mājas pagalmā ar vīra būvēto āra maizes krāsni, kūpinātavu un kamīnu fonā.
Dēls – «pādītes izdīdīts»
Arnolda dēls ir savulaik pazīstamās grupas «Cosmos» bass Jānis Strazdiņš, kas tagad pievienojies Latvijas Radio korim un dažus kolektīvus vada arī pats. «Jānis jau kopš bērnības bija ļoti centīgs, ar atbildības izjūtu gluži kā pieaugušam cilvēkam,» Arnolds spriež, ka no tēva viņš varētu būt mantojis tieši nopietno attieksmi pret darbu. Mūziķa talants? «Nu, es jau arī Minskā ansamblī dziedāju, armijas dienestā biju priekšdziedātājs jeb «zapevala», vēlāk piedalījos Jelgavas novada kultūras nama folkloras ansamblī «Novadnieki», kur viņu maziņu «pādes dīdīšanas» rituālā deva no rokas rokā.
«Cosmos» priekšnesumu tēvs klausījies ar sajūsmu, Radio kora koncertā gan vēl neesot būts. «Tos koncertus, manuprāt, tikai dzīvajā var klausīties, bet viņi jau vairāk pa ārzemēm – nedēļām un mēnešiem,» kamīnmeistars Arnolds neslēpj, ka viņa pašreizējā dzīves ritumā mūzikai labākajā gadījumā tiek TV «starpnieku» nodrošinātais laiks, kur priekšplānā pašlaik izvirzījies Krievijas kanāla raidījums «Golos» ar profesionālu dziedātāju sagādātiem pārsteigumiem. ◆
