Zaļenieku pagasta Abgunstē meža ielokā jau vairāk nekā gadsimtu slejas Butnāru dzimtas mājas «Mazplēpji». Saimniece Anita atzīst, ka laukos nav salda dzīve, taču ikdienu pilsētā nespēj iedomāties.
Zaļenieku pagasta Abgunstē meža ielokā jau vairāk nekā gadsimtu slejas Butnāru dzimtas mājas “Mazplēpji”. Saimniece Anita atzīst, ka laukos nav salda dzīve, taču ikdienu pilsētā nespēj iedomāties. “Pavasaris pilsētā ir traks – ne tur puķes zied, ne lakstīgalas dzied, ne dzeguzes kūko,” saka Butnāres kundze. Viņa jau teju četrpadsmit gadu ir zemnieku saimniecības “Mazplēpji” īpašniece, kas visus darbus pamazām nodod jaunajiem – dēlam Armandam un vedekliņai Olgai.
Iebraucot Mazplēpjos, mūs sagaida uzticamais sargs Ronda. Drīz vien pretī iznāk arī saimnieces Anita, Olga un mazā Felicita. Armandu nesatiekam, jo viņam citi darbi darāmi, taču Butnāru ģimenes dāmas labprāt stāsta par lauku dzīves priekšrocībām un saimniekošanu. “Mēs te esam daudzas saimnieces. Es tā vecākā,” smej Anita.
Tiek galā paši
Saimniekot Mazplēpjos nav grūti, jo pienākumi sadalīti – Anitas kundze atbild par papīriem, bet jaunie – par darbiem. “Man jāsakārto dokumenti, jāsagādā, ko sēt, minerālmēsli, pārējo paveic dēls un vedekla,” saka Anita. Savulaik Saulainē ieguvusi agronoma izglītību, tādēļ, ja nepieciešams, jaunajiem izlīdz ar padomu.
Zemnieku saimniecība “Mazplēpji” dibināta 1992. gadā, kad Anitas kundze atguva vectēva zemi – sākumā 11 hektāru, pēc kādiem diviem gadiem arī pārējos. Tagad īpašumā ir 50 hektāru, bet kopā Butnāru ģimene apsaimnieko apmēram simt piecdesmit, kas tiek nomāti no apkārtējo māju īpašniekiem. Galvenokārt saimnieki audzē tehniskās kultūras – cukurbietes un graudaugus –, bet savs pleķītis atvēlēts arī kartupeļiem un citiem dārzeņiem. Tie gan pašu un pilsētas radu iztikšanai, nevis peļņai. Līdzīgi ir ar lopiem – nav jāpērk ne piens, ne olas, ne gaļa, jo piemājas kūtiņā mīt govs, vistas un rukši. Tie, kā smej Anita, ir arī “kase” – ja “uz sitiena” vajag naudu, nodod cūku.
Cukurbietes Mazplēpjos audzē gandrīz 20 hektāru platībā, pārējā zemē zaļo graudaugi – kvieši un mieži – un vasaras rapsis, kas pirmām kārtām izvēlēts zemes ielabošanai. Anita stāsta, ka cukurbietes audzētas jau no saimniecības pirmsākumiem, taču par cukurfabrikas slēgšanu daudz nebēdā. “Nebūs biešu, audzēsim ko citu,” viņa nosaka, piebilstot – jau pirms laba laika runāja, ka cukura nozarei pienāks gals, tādēļ arī biešu vākšanas tehnika iegādāta vien pati nepieciešamākā. Pašlaik Mazplēpjos rūc jauns traktors, bet citas tehnikas vienības diezgan labi saglabājušās no padomju laikiem. Ja kas pietrūkst, izlīdz apkārtējie zemnieki.
Anita teic, ka Eiropas naudu vēl nav mēģinājuši apgūt, taču bez kredīta bankā saimniekošana būtu sūrāka. “Agrāk uz kredītiem raudzījos ar aizdomām, taču desmit gadu laikā esmu sapratusi, ka bankas nav nekas traks, un kredīti jau pierasti,” saka saimniece.
Māja ar vēsturi
Papildu darbaspēks saimniecībā netiek algots, jo tas nepieciešams vien ražas laikā. “Ar visiem darbiem tiekam galā paši. Ja vajag, traktorā kāpj arī Olga,” lepna par vedeklas uzņēmību ir Mazplēpju īpašniece.
Olga tur ienākusi pirms kādiem četriem gadiem, lai gan ar saimniekdēlu Armandu bijusi pazīstama krietni senāk. Lauku dzīve jaunajai saimniecei nav sveša, jo meitas gadi pavadīti Zaļeniekos. Pašlaik vislielāko Olgas uzmanību prasa gadu un septiņus mēnešus vecā meitiņa Felicita un dārzs – ziemā izplēstas vecās ābeles, un tagad tas tiek atjaunots.
Mazplēpjos ir plašums, brīvība – visu dienu var sauļoties, nav jārij ceļa putekļi. To novērtējušas arī abas Anitas meitas. Viņas gan no saimniekošanas atteikušās un pārcēlušās uz dzīvi pilsētā, taču brīvās dienas labprāt pavada laukos un, kā smej Olga, pļaujot zālienu, atbrīvojas no pilsētas stresa.
Arī jaunā Butnāru ģimene iegādājusies dzīvokli. Tiesa gan – ne pilsētā, bet Zaļenieku centrā, taču Olgu māc bažas, kā viņi tur spēs iedzīvoties. “Visticamāk, lielāko dienas daļu tāpat pavadīsim Mazplēpjos un tur arī novecosim,” pārliecināta Olga. Pašlaik gan lauku mājā nav ērtību, taču abas saimnieces atklāj, ka jau šovasar plānots ierīkot ūdensapgādi un centrālo apkuri.
Uz jautājumu, vai jaunajiem Butnāriem nav padomā pārorientēt saimniekošanu, Olga atbild: “Vīrs jau smejas, ka cukurbiešu vietā vajadzēs audzēt zemenes, taču, manuprāt, Abgunste ir piemērota vieta, lai attīstītu tūrismu – tepat netālu Pūteļu karjeri, Tērvete, arī māja atrodas gleznainā vietā,” Anitas vedekla stāsta, ka no rītiem un vakaros apkārtnē var redzēt briežus, stirnas pa lauku staigājam, arī mežacūkas atnāk paēsties. Četros dīķos, kas atrodas mājas tuvumā, vasarās kurkst vardes un izaug zivis, kas, sasmeltas ar divbridi, nereti papildina ģimenes pusdienu galdu. Tas piederas lauku dzīvei, un ne Anita, ne Olga nespēj iedomāties, ka varētu dzīvot citur un citādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Mazplēpji ir māja ar īpašu auru.
Olga, norādot uz mīlestības koku, kas aug pie klētiņas, zina stāstīt, ka tur savulaik Anitas vecaistēvs noskatījis sev līgavu – izglītotu pagastveča meitu. Mazplēpjos viņi salaulājušies, tur arī lielākā daļa bērnu kāzas svinējuši. Nu Olga tikusi pie kupla radu pulka – svētku reizēs kopā sanāk pat kādi piecdesmit sešdesmit cilvēki. Paprāvs pulciņš sapulcējas arī kartupeļu vākšanas talkā – tā pilsētas radi tiek pie lauku veltēm.
Atpūtai pietiek laika
Saimniekošana ir Anitas sirdslieta. Viņa teic – varbūt tāpēc, ka ir lauku bērns. Jaunībā gadījies padzīvot arī pilsētā. “It kā jau nebija ne vainas – nostrādā astoņas stundas un dari, kas ienāk prātā, taču ātri vien atmuku uz laukiem,” Anita un Olga ir vienisprātis, ka uz pilsētu var aizbraukt atpūsties. Mazplēpji atrodas patālāk no lielā ceļa, autobuss kursē tikai divas reizes nedēļā, bet Butnāru ģimeni tas neattur – visiem ir autovadītāja apliecība, mašīna, un, kad gribas atvilkt elpu, uz ceļa paliek vien putekļu mākonis. Anitas kundze stāsta, ka svētdienas allaž tiek izbrīvētas atpūtai. Grūtāk gan esot ražas laikā, taču arī tas nav šķērslis, lai dienu pavadītu, piemēram, pie jūras. “Pašai tiesības, pašai mašīna – aizbraucu uz kādu koncertu Jelgavā vai kantri mūzikas festivālu Bauskā, apmeklēju vietējā amatierteātra pirmizrādes… Uz ballēm gan vairs neeju – palaižu jaunos,” saka Anita kundze.
No malas raugoties, šķiet, ka stāsti par vīramāti velna māti ir tikai pasakas, bet Anita un Olga sasmaidās – gadās visādi. Par daudzām lietām Mazplēpju saimniecēm ir atšķirīga izpratne, taču Olga teic, ka nu viena otrai jau “pierīvējušās” un mēģina rast kompromisu. Arī Anita piebilst, ka cenšas saprast jaunos un nejaukties viņu lietās – piedomā, kā pati jaunībā būtu rīkojusies līdzīgā situācijā.
Uz jautājumu par vecumdienām Anitas kundze tik atmet ar roku un iesaucas: “Kādas vecumdienas! Man tik otrā jaunība sāksies!” Viņa pasapņo – nākamgad varētu aiziet ES pensijā, tad vairāk laika atliktu ceļošanai. Ja vajadzēs, palīdzēs arī saimniekot jaunajiem un auklēs mazbērnus. Dēls Armands un vedekla Olga dāvājuši pirmo – mazmeitiņu Felicitu –, bet noteikti vajag vēl. “Vai velti trīs bērnus izaudzināju?!” smaidot retoriski jautā Anita.
