Alvim Brāzmam pasniegtā Lielā medaļa ir Latvijas Zinātņu akadēmijas augstākais apbalvojums
«Atzīšana savās mājās man ir ļoti svarīga,» sarunā neslēpa Alvis Brāzma, kuram aizvadītajā oktobrī tika pasniegta Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa. Alvis Brāzma, kurš, lai arī kopš 1997. gada galvenokārt uzturas Anglijā, nav rets viesis ne Latvijā, ne dzimtajā pilsētā, kur Jelgavas 2. vidusskolā pabeigtas pirmās astoņas klases. Apbalvojums piešķirts, ņemot vērā matemātiķa ieguldījumu starptautiskajā zinātnē un atbalstu Latvijas zinātnei.
Revolucionāri sasniegumi ģenētikā, kas patiešām ievērojami palielinātu cilvēka dzīves ilgumu un kvalitāti, joprojām šķiet zinātniskās fantāzijas tālā nākotnē zīmēta aina, taču latviešu zinātnieks Alvis Brāzma uz to raugās jau kā uz pārredzamā perspektīvā sasniedzamu realitāti.
Bez aizķeršanās startā
«Pats medaļas piešķiršanas fakts kļuva zināms jau pavasara pusē, vienkārši agrāk abpusēji dažādu iemeslu dēļ nekādi neizdevās sakoordinēt svinīgo pasniegšanas ceremoniju,» stāsta turpat vien bērnības pagalmā sastaptais kādreizējais rotaļbiedrs un līdz 8. klasei – arī mācību kolēģis Jelgavas 2. vidusskolā.
Pēc 8. klases Alvis mācības turpināja matemātiķu iecienītajā Rīgas 1. vidusskolā. Tik agrā padsmitnieka vecumā nemaz ne tik vienkāršs lēmums, ņemot vērā, ka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Jelgavas 2. vidusskolas (kas tagad lepni nes Valsts ģimnāzijas vārdu) matemātikas skolotāji Jānis un Valija Jeskes, fizikas skolotājai Anitai Čeverei, leģendārajam Eduardam Rudzītim un citiem piepalīdzot, bija pratuši tepat šajā skolā panākt, ka dažādās «fizmatu» profila olimpiādēs un konkursos Jelgavas līmenī konkurentu mūsu skolai nebija. Tāpat kā neatceros, ka toreiz pastāvošajos augstskolu iestājeksāmenos kāds eksakti noskaņots Jelgavas 2. vidusskolas absolvents būtu «caurkritis» matemātikas dēļ.
Ar Jelgavas līmeni – par maz
Alvim ar Jelgavas līmeni tomēr bija par maz. Varbūt arī šeit meklējama gēnu ietekme – kā nekā ne viens vien students vismaz vizuāli pazīstams ar palielu grāmatu «Augstākā matemātika», kuras autors – Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes pirmais pēckara dekāns Nikolajs Brāzma (1913 – 1966). Grāmatu, kas pārizdota un papildināta ne reizi vien, par savu atbalstu un, ko tur slēpt, arī biedu uzskata daudzi. Tomēr Nikolajs Brāzma, Alvja tēvs, nav tikai sauss teorētiķis, bet tiek uzskatīts arī par pirmo lietišķās matemātikas pārstāvi Latvijā.
Iespējams, tāpēc šo, matemātikas lietišķo pielietojumu ceļu, izvēlas arī Alvis.
Pēc loģiskā Rīgas 1. vidusskolas turpinājuma – Latvijas Valsts universitātes «fizmatiem» un darba LVU Skaitļošanas centrā – Alvis Brāzma pēkšņi vairs nav sastopams ne Rīgas – Jelgavas vilcienā, ne nejauši saskrienoties tepat Jelgavā, ap «kaimiņmājas stūri».
Tāda pamatīga sastapšanās iznāk tikai pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, Alvim kārtējo reizi apciemojot māmiņu (kas pirms pāris gadiem devusies aizsaulē) un brāli Gunāru – filozofijas doktoru, Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociēto profesoru. Alvja dzīvesbiedre Diāna, pēc profesijas mediķe, strādā kā pētniece Londonas koledžas universitātē un šajās Latvijas ciemu reizēs savukārt cenšas vairāk apciemot savus radus Rīgā.
Piecstaru zvaigznes un Kembridžas tējas galdi
Alvis Brāzma zinātņu doktora (padomju laikos – fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta) grādu aizstāvējis Maskavas Lomonosova Valsts universitātē, disertācijas temats – «Programmu induktīvā sintēze». «Tautas valodā runājot – kā cilvēks saprot algoritmus no piemēriem,» izcilais zinātnieks mēģina nolaisties uz zemes.
«Maskavā tāpēc, ka Latvijā manā nozarē – matemātiskajā kibernētikā – zinātnisko grādu nevarēja aizstāvēt. Disertācijas vadītājs bija mūsējais – profesors Jānis Bārzdiņš, pie kā studēju aspirantūrā Rīgā. Sapratu, ka Maskavā šai lietai (disertācijai – red.) pieiet pēc būtības, respektīvi, ja temats ir pietiekami nopietns, nekasījās par dažādiem sīkumiem.
Domāju, ka Maskavas universitāte ir iestāde, kas visilgāk palika tīrākā un godīgākā un pat PSRS sabrukuma laikos centās turēties pretī politiskām intrigām. Atklāti sakot, vairs nekur pasaulē neesmu vienuviet sastapis tik lielu dižu prātu koncentrāciju kā tolaik Maskavā. Pat tagad, dzīvojot pie Kembridžas un piedaloties tā saucamajos tējas galdos, kas ir gudru vīru neformālas sarunas ābeļdārzā, neizjūtu tik lielu smadzeņu darbības intensitāti,» Alvis Brāzma kā cilvēks, kurš pietiekami daudz laika pavadījis gan austrumu, gan rietumu sistēmās, ir drosmīgi atklāts pret abām.
Funkcionālās genomikas guru
«Vai Kembridžā joprojām bez pārmaiņām?» sakarīgāku jautājumu, nu jau 2013. gada Ziemassvētkos satiekoties ar Alvi Brāzmu pie liktenīgā mājas stūra, pēc piecu gadu prombūtnes uzreiz nevaru sadomāt.
«Principā jā, tikai nu vairs struktūru, kurā strādāju, nesauc par Transkriptonikas daļu, bet Funkcionālās genomikas daļu,» atbild zinātnieks. «Daļa sastāv no vairākām grupām, un, tā kā esmu daļas vadītājs, manos pienākumos ietilpst vairāk veidot stratēģiju.»
«Vēl varu teikt, ka šajos gados institūts turpinājis augt, tagad esam vairāk par sešiem simtiem līdzstrādnieku,» turpina Alvis, «bet tas nenozīmē, ka esmu baigais priekšnieks – mums ir mazliet cita sistēma, un tādā līmenī kā es strādā apmēram desmit tā saucamo «vecāko» kolēģu.»
Te nu īstais laiks atgādināt, ka runa ir par Eiropas Bioinformātikas institūtu, kas savukārt ir daļa no Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorijas (starpvalstu organizācija, pēc struktūras kaut kas līdzīgs Eiropas Kosmisko pētījumu centram, skaidro Alvis).
«Problēmas būtība ir šāda – cilvēka genoma projekts, kas droši vien ir nozīmīgākais bioloģijā vismaz 50 gadu, ja ne visa gadsimta mērogā, ražo lielu daudzumu datu,» stāsta LZA Lielās medaļas laureāts. «Cilvēka genomu četru burtu (ACTG – atbilstoši DNS nukleotipiem) alfabētā var pierakstīt ka garumgaru vārdu, kas sastāv no trīs miljardiem burtu. Bioinformātika sākas ar brīdi, kad šo virkni var ierakstīt datorā. Zinātnieku žargonā runājot, es un mani kolēģi nodarbojas ar «sauso» bioloģiju (darbs ar burtu virkni datorā) atšķirībā no «slapjās» bioloģijas, kas nozīmē darbu ar šūnu (mēģenes, pipetes u.tml.).»
Cenas krīt, vēža izpēte kļūst pieejamāka
«Pats galvenais, ko izdevies panākt šajos gados kopš mūsu iepriekšējās tikšanās, ir fakts, ka genoma sekvenēšana cenā kritusies apmēram 1000 reižu. Tagad konkrēta cilvēka genomu var sekvenēt pāris dienu laikā,» Alvis Brāzma ir neapšaubāmi aizrāvies ar viņam labi saprotamajām nākotnes perspektīvām. «Līdz ar to mūsu pētījumi kļūst arvien pieejamāki ne tikai zinātniskiem, bet arī medicīniskiem mērķiem. Viens no projektiem, kurā esmu iesaistīts, ir Starptautiskais vēža genoma konsorcijs. Mērķis – sekvenēt vairākus tūkstošus genomu no vēža pacientiem un salīdzināt ar tā paša pacienta normālu genomu.»
«Protams, tas, ko darām mēs, vēl ir tikai zinātne, kas gan nonāks arī līdz praktiskam lietojumam medicīnā,» pārliecināts LZA Lielās medaļas laureāts. ◆
