Ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, mūsu dzīves līmenis nebūs pat tik augsts, kāds šodien ir zemākais ES.
Ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, mūsu dzīves līmenis nebūs pat tik augsts, kāds šodien ir zemākais ES. Viens no ES galvenajiem mērķiem ir dzīves līmeņu atšķirību izlīdzināšana. Kā to panākt pēc divpadsmit jaunu valstu pievienošanās?
Eiropas eksperti diskutē Rīgā
Lai arī lielā sabiedrības daļā valda uzskats, ka ES kandidātvalstis nāk tikai kā ņēmējas, tas ne vienmēr atbilst patiesībai. Latvijas Ārlietu ministrija februārī rīkoja starptautisku konferenci Rīgā ar nosaukumu «Stiprinot Eiropu kā labklājības, sociālās stabilitātes un tiesiskuma telpu». Tajā piedalījās augsta ranga politiķi, akadēmiķi un žurnālisti no daudzām Eiropas valstīm – gan ES dalībvalstu, gan kandidātvalstu, gan arī kaimiņvalstu – Ukrainas un Krievijas – pārstāvji.
Pirms gada Lisabonā dalībvalstu vadītāji secināja, ka ES vajadzīgi vismaz 10 gadi, lai tā sasniegtu ASV attīstības līmeni. Lai panāktu līdzsvarotu attīstību visā Eiropā, dalībvalstis vienojās par stratēģiju ekonomisko un sociālo atšķirību mazināšanai.
Nelīdzenumi jāgludina pašiem
Latvijā salīdzinoši strauji attīstās pilsētas, bet ievērojami atpaliek lauku apgabali. Tātad līdzsvarota attīstība ir arī Latvijas iekšējā problēma. Ar kādiem līdzekļiem to panākt? Izlīdzināšanās (kohēzija) ir kaut kas vairāk nekā tikai reģionālā politika vai naudas saņemšana no struktūrfondiem, skaidroja Francijas Ārlietu ministrijas Eiropas sadarbības direktore Paskale Andreani. Ļoti būtiska ir attīstība zinātnē, izglītībā, transportā, enerģētikā, lauksaimniecībā un vides aizsardzībā.
Latvijas Ārlietu ministrijas ES departamenta direktore Iveta Šulca uzskata, ka mums pirmām kārtām ir jāatbild uz jautājumu, kādu redzam savas valsts lomu kopējā Eiropā. Piemēram, vai mūsu lauksaimniecībai ir eksporta nākotne vai ne. Jānosaka, kas ir Latvijas priekšrocības pār citām valstīm – pakalpojumu sektors vai zinātnieki, kas jau tagad veiksmīgi iesaistās ES programmās.
Eiropas Komisijas (EK) Paplašināšanās komisāra kabineta locekle Petra Erlere uzsvēra, ka ES interesēs ir labas attiecības ar tās nākamajām kaimiņvalstīm. Kopīgas problēmas neizbēgami jārisina, lai nodrošinātu iekšējo drošību un tiesiskumu paplašinātā Eiropā, jo noziedzība nepazīst robežas.
Nebijusi situācija pēc paplašināšanās
Kandidātvalstīs veiktās reformas palīdzēs ievērojami uzlabot to ekonomisko situāciju līdz iestāšanās brīdim, tomēr Eiropas Komisijas nesen iznākušajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo izlīdzināšanu ir izdalītas trīs lielas problēmas.
Pirmām kārtām divpadsmit jaunu valstu iestāšanās ES vairāk nekā jebkad agrāk padziļinās atšķirības ES valstu starpā. ES platība un iedzīvotāju skaits palielināsies par vienu trešdaļu, bet iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms – tikai par 5 procentiem.
Ņemot vērā šīs atšķirības, ES nākotnē veidos trīs valstu grupas: 1) 12 attīstītākās pašreizējās ES dalībvalstis; 2) Spānija, Portugāle, Grieķija plus Čehija, Slovēnija, Kipra, Malta, kuru vidējais ienākums uz vienu iedzīvotāju būtu ap 80 procentiem no ES vidējā rādītāja; 3) pārējās astoņas pašreizējās ES kandidātvalstis Ungārija, Slovākija, Polija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija un Bulgārija jeb 16 procentu no kopējā iedzīvotāju skaita, kuru vidējais ienākums uz vienu iedzīvotāju būtu tikai 40 procenti no ES vidējā rādītāja.
Strukturālo fondu līdzekļi, kuru apjoms veido ap 35 procentiem no visa ES budžeta, vispirms tiktu veltīti trešajai grupai. Tiem ES reģioniem, kuros vidējais ienākums ir mazāks par 75 procentiem no ES vidējā un kuri patlaban saņem šo fondu līdzekļus, palīdzības apjoms tiktu samazināts uz pusi. Sadalot palīdzību, vairāk vērības būs jāvelta tieši reģioniem, lai, samazinot dzīves līmeņa atšķirības dažādās valstīs, tās nepalielinātos starp reģioniem. ES problēma ir tāda, ka tās ekonomiskās līdzsvarošanas budžets turpmākajiem gadiem ievērojami samazināsies. 1999. gadā tas bija 0,46% no ES dalībvalstu kopīgā IKP. 2006. gadā tas būs samazināts līdz 0,31 procentam.
ES centrs pārbīdīsies austrumu virzienā. Vairāk nekā 98 miljoni no 105 miljoniem iedzīvotāju, kas dzīvo ES kandidātvalstīs, dzīvos reģionos, kuru IKP ir mazāks par 75 procentiem no ES vidējā rādītāja.
Negrib atteikties no pašreizējā palīdzības apjoma
Vēl daudz šķēpu būs jālauž, lai pie kopsaucēja nonāktu pašreizējās ES dalībvalstis. Spānija Nicas samita laikā demonstrēja, ka cīnīsies par priekšrocību saglabāšanu. Spānija, Portugāle, Grieķija un Īrija ir tās valstis, kuras pēdējo gadu laikā saņēmušas ievērojamas summas, lai dzīves līmenis tajās tiktu pietuvināts citām ES dalībvalstīm. Jāšaubās, vai problēmas bloķēšana ir pareizāka pieeja par kompromisa meklēšanu, jo tām valstīm, kuras, iespējams, kļūs par dalībvalstīm pēc 2004. gada, arī būs veto tiesības.
Eiropas Komisija pagaidām nemin konkrētus nepieciešamo līdzekļu aprēķinus nākamajam budžeta posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam. Tā vispirms vēlas sākt debates par principiem un vadlīnijām, iesaistot visas ES institūcijas, dalībvalstu un kandidātvalstu sabiedrības. Liela loma ir kopējās lauksaimniecības politikas, nodarbinātības, izpētes, transporta politikas, apmācību un konkurences politikas īstenošanai. Īpaši svarīgs ir atpalikušo reģionu attīstības dinamisms, cīņa ar organizēto noziedzību, veiksmīga projektu izvēle un to īstenošanas pārraudzība.
Uzziņai
Struktūrfondi ietver: Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fondu, Eiropas reģionālās attīstības fondu – strukturālās palīdzības finansēšanai reģionālās politikas ietvaros, Eiropas Sociālo fondu – sociālās politikas īstenošanai un finansiālās investīcijas zvejniecības industrijas attīstībai – zvejniecības politikas finansēšanas instruments.
Kohēzijas fonds (izveidots 1993. gadā) – tā mērķis ir mazināt atšķirības starp ES valstu tautsaimniecībām, ir iesaistīts projektu finansēšanā vides un satiksmes infrastruktūras jomā.
