Dīvaina sakritība – gandrīz vienlaikus referendums par Satversmes grozījumiem un ziņa par Aleksandra Solžeņicina nāvi.
Viens ir notikums Latvijā, otrs – Krievijā. Šobrīd nav jēgas skaidrot, kas bija šis vīrs. Varbūt vien der atgādināt tiem, kas zina, – Solžeņicins sešdesmitajos sarakstīja «Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē». Sekas – izslēgšana no PSRS Rakstnieku savienības, un «atvilktnē» palika «Gulaga arhipelāgs». Dienasgaismu tas ieraudzīja Rietumos, uz kurieni dažus gadus vēlāk padomju režīms izsūtīja rakstnieku. Deviņdesmitajos viņš atgriezās Krievijā un kā lielkrievu ideoloģijas piekritējs izmisīgi turpināja meklēt nācijas ceļu un vietu pasaulē. Bet ne par to stāsts. Par Rakstnieku, vesela laikmeta nācijas godu un sirdsapziņu. Un atpakaļ Latvijā. Par varas smīnu, kas domāja – ieliekot sev netīkamo referendumu brīvdienā, no tā tiks vaļā kā no uzmācīgas mušas. Par mums, kas, mēli izkāruši, dzenamies pēc sīkiem grabuļiem un, izrādās, saules vannām. Un atkal par mums, kas virtuvēs nolād tos, kam esam varu rokās iedevuši, bet naktī sapņojam, kaut būtu viņu vietā. Par mūsu paplāno inteliģences slānīti un dažiem, kas pretendē uz tās godu un sirdsapziņu. Paskaties uz viņiem, notraus jau nedaudz apsūbējošo tēlu un redzi – pleci nolīkuši, gadu desmitiem nesot reiz uzlikto. Nav vairs domu, nav ideju. Nav tā atskaites punkta, par kuru dažreiz klusībā apskaud kaimiņus. Viņiem ir un paliek Solžeņicins. Viņš bija arī lielais atskaites punkts mums daudziem te, Latvijā. Kad to apjēdz, sāc domāt – varbūt pat labi, ka tāds referenduma iznākums. Ko mēs ar uzvaru darītu? Cīņā par varu pārgrauztu cits citam rīkli.
