Veiksmes un neveiksmes stāsti diemžēl nav mūsu rakstīti. Lai cik nepatīkami tas nebūtu, lielā mērā katra cilvēka panākumus izglītībā un darbā nosaka vide, kurā nācies augt un mācīties.
Veiksmes un neveiksmes stāsti diemžēl nav mūsu rakstīti. Lai cik nepatīkami tas nebūtu, lielā mērā katra cilvēka panākumus izglītībā un darbā nosaka vide, kurā nācies augt un mācīties. Ko darīt, ja tā ir izteikti nelabvēlīga? Vai “Ziņu” lasītāji domā, ka tā ir tikai nākotnes vīzija, kas saistīta ar iespējamo imigrantu pieplūdumu Latvijā? Kā tad patiesībā ir ar skolām tepat Jelgavā?
Par šo visai neoptimistisko jautājumu domāju, kad satikos ar divām Amsterdamas skolēnu mātēm, kas ilgu laiku veltīja sociālās segregācijas pārvarēšanai vienā konkrētā skolā – tajā, kas vistuvāk mājām. Gaidot laiku, kad bērniem būs jāsāk mācīties, viņas sapņoja, ka vedīs tos uz skaisto, jauko ēku, kas atrodas tepat netālu. Kāds kaimiņš apbēdināja – nav vērts par to sapņot, šī skola ir “melna”. Tā, bez mazākās politkorektuma devas, Nīderlandē mēdz saukt skolas, kur pārsvarā mācās imigrantu bērni, kuru ģimenes nāk no Ziemeļāfrikas, Turcijas vai Surinamas. Tomēr ideja par vietējo skolu abām māmiņām likās pārāk pievilcīga, lai to uzreiz atmestu. Viņas ne tikai apmeklēja mācību iestādi un iepazinās ar skolotājiem, bet arī nolēma iesaistīties skolas popularizēšanā sava rajona balto vidusšķiras ģimeņu vidū. Nonāca pat līdz situācijām, kad lielveikalā uzrunāja cilvēkus ar attiecīgā vecuma bērniem. Beigu beigās skolas ēkā sarīkoja nelielu iepazīšanās ballīti vecākiem. Gaidīja, ka piedalīsies varbūt pieci desmit cilvēku, taču atnāca ap 30. No tiem vairākums pēc tam sūtīja bērnus vietējā skolā.
Šajā stāstā mani visvairāk iespaidoja nevis divu jaunu, enerģisku sieviešu apņēmība, bet gan, cik mierīgi, kā kaut ko pašsaprotamu apkārtējā sabiedrība, ieskaitot valdību un izglītības sistēmu, pieņem sociālu nevienlīdzību veicinošo segregāciju. Stāsta varones bez mazākā apmulsuma izmanto apzīmējumus “melna” un “balta” skola. Tā dēvētās “melnās” skolas pedagogi, ar kuriem nācās saskarties, mierīgi atzīst – kaut gan mūsu skola nav slikta, vairākums bērnu netiks līdz augstskolai. Ko lai dara, viņu vecāku izglītības līmenis pārsvarā nav tāds, lai viņi tiektos pēc augstākās izglītības… It kā pareizi, ka vecāku neizglītotība fatāli ietekmē bērnu dzīves gaitas. It kā cilvēku ceļš izglītības sistēmas mežā būtu dabas fenomens, kas atkarīgs no laika apstākļiem un, iespējams, likteņa, ko nevar mainīt.
Izglītības pieejamība visām sociālajām grupām un slāņiem jau sen vairs nav uzskatāma par tipiski “kreiso” ideju. Tomēr distance starp realitāti un retoriku šajā jautājumā nesamazinās, drīzāk palielinās, pat valstīs, kur iedzīvotāji maksā lielus nodokļus, un valsts joprojām izliekas, ka rūpējas par sociālo drošību. Kā bilst Amsterdamas Universitātes pētnieks, amerikānis Bouvens Paulle, neraugoties uz sociālās politikas atšķirībām, Rietumeiropas pilsētu nelabvēlīgu rajonu skolas, kur mācās pārsvarā maznodrošinātu ģimeņu atvases, ir līdzīgas Bronksas skolām – gan vienas, gan otras negādā par audzēkņu drošību, nepiedāvā strukturētu, stabilu vidi, kur apgūt elementāras sociālās saskarsmes prasmes.
Pētnieku atziņas mudina uz pārdomām – nepieciešams, lai skolā būtu vismaz 50 procentu bērnu no “labvēlīgām” (izglītotās vidusšķiras) ģimenēm, un bērni, kas aug sliktākos sociālos apstākļos, iegūtu normālu izglītību neatkarīgi no viņu izcelsmes, dzimtes un ādas krasas. Viss, kam ir nozīme – sociālo iespēju trūkums (nabadzība) un vecāku izglītība.
Tas liek padomāt arī par dažas labas Latvijas skolas audzēkņu sociālo sastāvu. Vai korekcijas klases nav tas pats potenciāli apdraudēto bērnu segregācijas veids? Un vai Latvijas profesionālo skolu audzēkņu neapmierinošie rezultāti centralizētājos eksāmenos neliecina, ka arī Latvijā izveidojušies daži sociāli nelabvēlīgi nekvalitatīvās izglītības anklāvi, kur jaunākās paaudzes latviešu karjeras izredzes tiek jau iepriekš noteiktas kā viduvējas? Paldies Dievam, Latvijā sliktākas izredzes izglītības sistēmā mazāk nekā Nīderlandē saistītas ar etnisko izcelsmi (vienīgais skumjais izņēmums laikam ir romu minoritātes stāvoklis izglītībā), bet savu lomu spēlē gan ģeogrāfija, gan vecāku izglītība un profesija. Pašlaik, kad pieejami struktūrfondu līdzekļi iekļaujošās izglītības veicināšanai, un politikas plānotāji runā par zināšanu sabiedrības attīstīšanu, iespējams izvairīties no nejaušas sociāli – ekonomiskās segregācijas skolās – gan profesionālajās, gan parastajās.
Saīsināti no politika.lv
