Latvijas pirmā prezidenta dzimtas mājās Aučos šovasar atgriezās kāda grāmata – 1802. gadā Leipcigā izdotais Garlība Merķeļa darbs «Vanems Imanta».
Latvijas pirmā prezidenta dzimtas mājās Aučos šovasar atgriezās kāda grāmata – 1802. gadā Leipcigā izdotais Garlība Merķeļa darbs “Vanems Imanta”. Šis bibliogrāfiskais retums ir vienīgais sējums, kas brīnumainā kārtā saglabājies no prezidenta meitas Aldonas un znota ģenerāļa Vernera Tepfera ģimenes bibliotēkas.
Lai labāk izprastu situāciju, kādā Aučos nokļuva Tepferu bibliotēkas grāmatas, kaut mazliet jāatgriežas prezidenta dzimtas māju vēsturē.
Pēc Pirmā pasaules kara Auču saimnieka rūpes tika dēlam Jānim Kārlim Gediminam Čakstem, kas ģimenē piedzima kā ceturtais bērns. Gedimins pirmais ar kara laikā bēgļu gaitās līdzpaņemtajiem zirgiem un govīm atgriezās Aučos. Viņš ķērās pie karā izpostītās saimniecības atjaunošanas, tostarp iesēja burkānus. Ar tiem pārējie ģimenes locekļi, kas atgriezās vēlāk, paglābās no bada. Gedimins Aučos turpināja saimniekot visu brīvvalsts laiku.
Mājās palika dēls ar māti
1940. gadā, kad okupācijas vara izvērsa “zemes reformu”, parasti vecajiem saimniekiem tika atstāta vieta viņu mājās un arī piešķirta kaut neliela zemes platība. Taču Gedimins no Aučiem tika vienkārši padzīts. Iespējams, tā bija okupantu atmaksa par to, ka viņš bija iesaistījies pilsoņu grupā, kas Višinska organizētajās Saeimas vēlēšanās centās izveidot nekomunistisku deputātu kandidātu sarakstu. Drīz vien vācu okupācijas laikā Gedimins atgriezās Aučos. Nacisti īpašumus neatdeva, taču agrākajiem saimniekiem atļāva tos apsaimniekot. Daudz kas bija izlaupīts, tomēr Gediminam izdevās sameklēt lielāko daļu no saimniecības iedzīves. Auču bibliotēkā tolaik glabājušās pārsvarā saimnieciska rakstura grāmatas. Taču 1944. gada sākumā no Rīgas uz Aučiem savu ap trīstūkstoš sējumu bagāto bibliotēku atveda Gedimina māsas Aldonas vīrs ģenerālis Verners Tepfers. Fronte tuvojās, un Tepferiem likās, ka pilsētā grāmatas būs pakļautas lielākām briesmām, nekā tas varētu būt lauku mājās. Ģenerāļa Tepfera un viņa kundzes Aldonas meitas Barbara Tepfere – Radinga un Aldona Tepfere, raksturojot tēvu un reizē ģimenei piederošās grāmatas, rakstīja: “Latvijas armijas ģenerāļa un kara virsprokurora Vernera Tepfera dziļākā būtība nesaistījās nedz ar karu, nedz tiesu lietām, bet gan ar mākslu un dažādām humanitāro zinātņu nozarēm. Visvairāk viņu interesēja Baltija.”
1944. gadā politiskie notikumi risinājās strauji. Pēc Konstantīna Čakstes (sestais bērns prezidenta ģimenē) apcietināšanas V.Tepfers kļuva par nacionālās pretestības līderi – Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāju. 28. augustā viņš drošības pēc aizsūtīja prom no Rīgas sievu ar bērniem, bet nedaudz vēlāk bēgļu gaitās devās arī pats. Pēc slēpšanās Kurzemē ģimene nokļuva Zviedrijā. Bibliotēka palika Aučos. Savukārt mājām atkal vairs nebija saimnieku. 1944. gadā vasarā, padomju armijai dzenot ķīli uz jūru no Lietuvas puses, Aučus steidzīgi pameta Gedimins kopā ar māti Justīni Čaksti.
Rakstnieka negaidītais atklājums
Tālākais aprakstīts no Iecavas nākušā trimdas rakstnieka Arnolda Apses autobiogrāfiskajā grāmatā “Klosterkalns”, kas pirmo reizi izdota 1968. gadā, bet 1998. gadā atkārtoti apgādā “Jumava”. Jāpiebilst, ka rakstnieks pēc kara apmetās uz dzīvi Francijā, kur ārstējās sanatorijā kādā kalnu kūrortā un vēlāk izveidoja ģimeni, kurā bija astoņi bērni.
Grāmatā “Klosterkalns” Apse raksta: “Sanatorijas ārsts Pjērs Merklens reiz pēkšņi jautāja, vai es pazīstot ģenerāli Tepferu. Nevarēju teikt, ka pazīstu: ģenerāli biju redzējis tikai vienu reizi – pirms gadiem Latvijā, Iecavā. Doktors bija manījis, ka esmu atturīgs. Viņš iesmējās: “Varat man uzticēties! Negribu jūsu ģenerālim nekā ļauna nodarīt. Kādēļ par viņu interesējos? Kara laikā biju medicīnas students, un mani iesauca vācu armijā. 1944. gada vasarā biju Jelgavā, Iecavā un Rīgā. Visilgāk frontē biju netālu no Jelgavas, Lielupes krastā pie Aučiem. Dzirdēju, ka Auči esot jūsu prezidenta mājas. Tur bija liels parks, daudz ēku un pils. Pilī mitinājās mani priekšnieki, man bieži vajadzēja iet ar ziņojumu. Reiz kādā istabā redzēju grāmatu kastes. Tās bija atlauztas, daudz grāmatu mētājās uz grīdas. Dažas pāršķirstīju, atradu arī tādas, ko varēju izlasīt, un redzēju, ka iet bojā vērtīga bibliotēka. Man kļuva skumji. Atradu vecu mazu grāmatiņu ādas vākos vācu valodā Merķeļa “Vanems Imanta”. To paņēmu līdzi par piemiņu. Domāju, ka neesmu noziedzies, neesmu zadzis. Kad gājām prom no Aučiem, redzēju, ka grāmatas bija jau galīgi sabradātas.””
Stāstot par Aučiem un tur palikušajām grāmatām pēc padomju armijas ienākšanas, muzeja vadītāja Ineta Freimane teic, ka mājas atzītas par bezsaimnieka mantu. Sākumā tur izvietotās Rīgas drāšu fabrikas palīgsaimniecības darbinieki grāmatas esot pielīdzinājuši visai pārējai kara laikā atstātajai drazai un sadedzinājuši.
Vēlēšanās godīgi atdot cita mantu
Visās Tepfera bibliotēkas grāmatās bija ielīmēta Niklāva Strunkes veidota grāmatzīme ar tekstu: “Ģenerāļa V.Tepfera grāmata”. Būdams ļoti godīgs cilvēks, sanatorijas ārsts Merklens interesējās, kā ģenerāli Tepferu varētu atrast un viņam piederošo grāmatu atdot. A.Apse viņam spēja palīdzēt. Ģenerāļa meitas atceras: “Dzīvodams trimdā Stokholmā, piecdesmito gadu beigās tēvs saņēma vēstuli no Strasbūras. Rakstītājs bija kāds ārsts vārdā Pjērs Merklens.”
Pēc sarakstīšanās laipnais ārsts atsūtījis tēvam šo vienīgo no lielās bibliotēkas brīnumainā kārtā saglabājušos grāmatu. Pēc vecāku nāves to mantoja vecākā meita B.Tepfere – Radinga. Tālāk grāmata nonāca Aučos.
Tagadējā Auču saimniece Ilga Čakste daudz lasa gan periodiku, gan grāmatas, tomēr trimdas rakstnieka A.Apses “Klosterkalns” un tā saistība ar prezidenta dzimtas likteņiem viņai ir beidzamā laika atklājums. Par “Vanems Imanta”, kas tagad atgriezusies Aučos, viņai ir liels gandarījums. Čakstes kundze centusies sameklēt kādus A.Apses radus viņa dzimtās Iecavas apkārtnē (zināms, ka pirms emigrēšanas rakstniekam Latvijā bija ģimene – sieva Lidija, dēli Imants un Jānis, meita Marija). Tomēr pagaidām tas nav izdevies. “Vecie cilvēki parasti atceras kolhozu laikus, bet atmiņas par pirmo brīvvalsti ir tikai retajam,” saka I.Čakste. Merķeļa grāmata “Vanems Imanta”, kas iestājās par latviešiem kā pilntiesīgu Eiropas tautu, nozīmi nav zaudējusi.
