Līdztekus Vircavas amatierteātrim, kam ir senas tradīcijas, pagasta tautas namā darbojas bērnu dramatiskais kolektīvs.
Līdztekus Vircavas amatierteātrim, kam ir senas tradīcijas, pagasta tautas namā darbojas bērnu dramatiskais kolektīvs.
Vircavā savulaik dramatisko kolektīvu vadījis Pēteris Lūcis, tur dzimis Jēkabs Duburs, arī Arvīds Spertāls ir novadnieks… Pagastā teātra tradīcijas ir kopš 1834. gada un, šķiet, to spēlēs vienmēr. Aktieru paaudžu maiņa ir jūtama, jo līdztekus amatierteātrim ar cienījamu stāžu tur darbojas bērnu dramatiskā teātra kolektīvs, un pašlaik uz mēģinājumiem Vircavas tautas namā bezbēdīgā solī tipina arī paši mazākie aktieri – pirmklasnieki.
“Tā ir mana topošā studija. Nākamie, kas spēlēs teātri dramatiskajā pulciņā skolā,” uzsmaidot palaidnīgajiem bērniem no Vircavas vidusskolas 1. klases, saka teātra režisore Sarmīte Sustrupe. Lai mazie kļūtu par īstiem aktieriem, priekšā vēl milzīgs darbs, vajadzīga neatlaidība un mīlestība, lai viņiem ieaudzinātu cieņu pret teātri. Un S.Sustrupe ir apņēmības pilna to paveikt.
“Ja nav ko teikt, uz skatuves nedrīkst atrasties!” pirmklasniekiem, kas pēc ierastās kamīnzāles pirmo reizi uz mēģinājumu sapulcējušies plašajā zālē un ir mazliet apjukuši, māca režisore.
Kā iespējams tikt galā ar bariņu ķiparu? “Viņus nodarbinot,” saka S.Sustrupe un aicina vēlreiz izspēlēt epizodes no Valentīnas Ozolas viencēliena, ko pirmizrādīt paredzēts martā, kad Vircavas pagastā noritēs Teātra diena. “Lugu, pie kuras pašlaik strādājam, autore radījusi speciāli pirmsskolas vecuma un 1. klases bērniem, un tajā iesaistīsies arī klases audzinātāja,” paskaidro režisore, atklājot, ka bērni uz priekšu tiek maziem, maziem solīšiem, pa gabaliņam mācoties tekstu. Taču gandarījumu sniedz tas, ka var manīt – viņiem ir vēlēšanās.
Pašlaik Vircavas pagasta jaunākajiem aktieriem, režisores vārdiem runājot, ir galda periods – neinteresantākais, bet vajadzīgākais posms. Nodarbības pierādījušas, ka gandrīz visi zēni un meitenes izjūt ritmu, pirmajās tikšanās reizēs visi arī trenējuši balsis un mācījušies skaidri runāt, savukārt nu pamazām iejūtas lomā.
Mazliet žēl, ka pagastā kūtrāka uz aktiermeistarību ir vidējā paaudze, taču S.Sustrupe neslēpj, ka viņai allaž paticis strādāt ar jauniešiem, un pašlaik tieši viņi ir tie, kas ar teātri saauguši visciešāk.
Kad mēģinājuma vidū mazo uzmanība atslābst un viņi sāk čalot, režisore ķiparus apsauc un vēlreiz rosina atkārtot ludziņas tekstu, taču pirms tam atgādina: “Kas ir trīs lielākās vērtības? Protams, uzmanība, klusums un sirsniņa, kas ļauj izrunāt tekstu tā, kā to saprotam. Kur tas viss palika, kad jūs dauzījāties?” “Sirsniņā,” viltīgi smaidot, atbild kāds rakaris.
