Nav noslēpums, ka viens no Latvijas ārlietu resora cietākajiem «kumosiem» jau pasen ir attiecības ar austrumu kaimiņvalsti Krieviju.
Nav noslēpums, ka viens no Latvijas ārlietu resora cietākajiem “kumosiem” jau pasen ir attiecības ar austrumu kaimiņvalsti Krieviju. Īstu “lāča pakalpojumu” šajā ziņā regulāri paveic apšaubāmu mērķu un garīgā stāvokļa vadīti subjekti, kuru ikdienas galvenā nodarbe ir pēc iespējas skaļāk neargumentēti piebļaut plašsaziņas līdzekļus un vēl plašāku telpu par “nežēlīgo Baltijas valsti Latviju”, kas ikvienam bezkompromisu kārtā paģēr ievērot vietējos likumus, “diskriminējot” katru, kurš to labprāt nedarītu.
Par spīti vismaz šķietamai vēlmei no Latvijas augstāko amatpersonu puses abu valstu attiecības sakārtot, Krievijas politiķi (ko tur slēpt, lielā mērā tieši prasmīgi vadītās un iedarbīgās propagandas mašīnas noskaņoti) šajā ziņā ilgstoši pauduši redzamu inertumu.
Ilgu laiku galvenā Krievijas sāpe bija tobrīd vēl tikai ieplānotā Latvijas dalība NATO un ES, par ko Maskavā publiski satraucās teju katrs nopietns valstsvīrs un politiskais klauns. Jautājums savulaik bija tik slidens, ka 2001. gada februārī Krievijas līdera Vladimira Putina un Latvijas prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas “uz ātru roku” noorganizētajā tikšanās reizē Austrijā abas puses nolēma šo jautājumu kautri noklusēt, lai neizjauktu politiskā valša svinīgumu. Tagad, kad Latvija ir pilntiesīga abu birokrātisko bloku dalībniece, šīs domstarpības atkritušas, tomēr ar neapbruņotu aci manāms, ka Krievija par to nav sajūsmā.
Iespējams, tieši 2006. gads ieies vēsturē vismaz ar nedrošiem mēģinājumiem abām valstīm rast politiski sarežģītajā dialogā kopīgu valodu, kam pašlaik izveidojusies augsne abu valstu ekonomiskajā sadarbībā. Maija beigās Latviju gluži kā draudzības vēstnesis apmeklēja Krievijas patriarhs Aleksijs II, jūnija sākumā Latvijas premjerministrs Aigars Kalvītis Islandē tikās ar Krievijas premjeru Mihailu Fradkovu, bet vēl pirms nedēļas Sanktpēterburgas ekonomiskajā forumā notika neoficiāls Kalvīša un Putina dialogs, kurā pēdējais izteica pārliecību par “abu valstu attiecību attīstību un problēmu veiksmīgu atrisinājumu”.
Par spīti politiķa skaļajiem vārdiem, vietā ir analītiķu paustā piesardzība pret Krievijas līdera izteikumiem. “Lielais lācis” ir viena no pasaules neprognozējamākajām valstīm, un ne bez iemesla tiek minētas Krievijai pašlaik akūti nepieciešamās diplomātiskās dividendes. Pirms jūlijā Sanktpēterburgā paredzētā astoņu attīstītāko pasaules valstu līderu sammita, kur Krievijai iespējams būs jāskaidrojas par virkni “neērtu” jautājumu, ieskaitot nevalstisko organizāciju apspiešanu, enerģētisko šantāžu un karu Čečenijā. Kremlis nolūkā saņemt pasaules lielvalstu labvēlību ir ļoti ieinteresēts iegūt sev pēc iespējas vairāk draugu un sabiedroto, kaut uz brīdi norokot “politiski jutīgos jautājumus”, piemēram, par robežlīguma noslēgšanu, Latvijas okupācijas atzīšanu vai mūsu pretenzijām uz materiālu kompensāciju.
Ņemot vērā nesenos notikumus un to, ka Krievija ieinteresēta ekonomiskajā sadarbībā ar ES valstīm, zināms pamats uzskatam par atkusni Latvijas un Krievijas attiecībās tomēr ir. Kā vēl viena Maskavas “labās gribas” izpausme abu valstu attiecību normalizēšanā jāmin arī šajās dienās Maskavā notiekošās Latvijas un Krievijas ekspertu sarunas par starpvaldību komisijas un ekonomiskās sadarbības līgumiem.
Zīmīgi, ka līdz šim Putins pret Latviju, izņemot frāzi par sprāguša ēzeļa ausīm, nav atļāvies neko līdzīgu pasaules lielākajos plašsaziņas līdzekļos vairākkārt pārraidītajām parupjajām verbālajām “pērlēm” par “teroristu slīcināšanu atejā” vai uroloģisku operāciju. Vai Kremļa saimnieks būtu sācis labāk izprast vēsturi? Ja tā, tad viņam, domājams, lieti noderēja V.Vīķes – Freibergas pirms pusotra gada dāvātā Latvijas vēstures grāmata.
