Sākums 13. un 22. aprīlī. Jelgavas skolotāju audzēknes Maigas Tabakas dienasgrāmatas nobeigums aptver periodu no vācu laika beigām līdz pat meitenes pēdējai dzīves dienai, kad viņu nogalināja jaunās okupācijas varas kalpi.
Sākums 13. un 22. aprīlī
Jelgavas skolotāju audzēknes Maigas Tabakas dienasgrāmatas nobeigums aptver periodu no vācu laika beigām līdz pat meitenes pēdējai dzīves dienai, kad viņu nogalināja jaunās okupācijas varas kalpi. Pieraksti galvenokārt tapuši Valgundes pagasta Zeltiņos – mežsarga mājās, kas bija kaut cik droša vieta, kad pāri mūsu novadam virzījās fronte. Tūlīt pēc kara Zeltiņos palīdzību meklēja arī no ienaidnieka bēguļojošie mežabrāļi.
1944. gada 6. janvāris
Interesantas lietas! Saņēmu vēstuli no kāda karavīra. Kas tas tāds, nezinu. Rakstīšot vēl, tad redzēs. Mācos, jo negribu, ka tik traki daudz trijnieku. Kaut mana vēlēšanās piepildītos un nākamajā trimestrī liecība būtu laba!
9. janvāris
Vakar vakarā Ozolkundze (pie viņas Maiga Jelgavā mācību laikā dzīvoja – red.) saviem dancotājiem rīkoja balli. Viesu bija apmēram 24 – 26. Dejoja, ēda un dzēra, arī es dabūju dancot. Skadmanis, ko jau dažreiz biju redzējusi, laikam manī iemīlējies. Mana istaba tagad saucas 15 minūšu istaba, kur pa pārīšiem ikviens varēja utt. Pirmo reizi katra vilka numuru – ar kuru vīrieti sakrita, gāja augšā. Es tad nepiedalījos. Otrreiz vīrieši varēja izvēlēties dāmu. Protams, tā, ka neviens nezina. Skadmanis nezināja ne manu vārdu, ne uzvārdu, bet prasīja mani. Es teicu Ozola kundzei, ka neiešu. Tā spēle izputēja. Divos aizgāju gulēt. Uz galda atradu zīmīti, kur bija rakstīts: “Lai pār tevi nolīst cīruļdziesma, /Ziedošs ābeles un ķirša zars,/Lai pār tevi nolīst saules liesma,/Lai ar Tevi sastopas mans gars….”
12. februāris
Nu ir gan traki laiki! Krievs varen nāk virsū. Daudziem jāiet uz fronti. No manas klases Čaupa un Kociņš rīt aiziet brīvprātīgi. Rītvakar visiem atvadīšanās sanāksme. Citādi nekā sevišķa nav.
Pēc atvadīšanās balles citi gāja uz mājām un citi – puikas pavadīt. Man iznāca ar Šefu iet pa priekšu. Kad es uz Lielās ielas atvadījos, viņš teica: “Mēs gan par daudz godīgi atvadāmies.” Es nesapratu neko un teicu: “Kā tad vajag?” Šefs aplika man roku ap kaklu un gribēja nobučot. Vajadzēja viņam sist, bet es tikai sacīju: “Nekā, nē, nē!” Viņš var bučot savas Irēnas, Benitas un citas, bet ne mani. Nevaru teikt, ka no tās reizes, bet Šefs vienmēr pa druskai “uz mani skatās”. Paldies Dievam, ka esmu tik stipra un neesmu viņā iemīlējusies. Tomēr kaut kā savādi man ir. Šovakar pat.
27. marts
Šodien man virtuvē bija dežūra. Nekā jauna nav. Skolas biedrene Bērziņa aizbraukusi uz manu pusi meklēt sev vasaras saimnieku. Sarunājusi pie Braļiem. Ozolkundzes radi Valgundē pārdod velosipēdu par 1500 RM. Dzidra svētdien, braukdama no Jelgavas, gāja sarunāt. Tad man būs ritens, šito laimi! Ozolkungs arī vakar pārbrauca mājās. Nu ir gan nabags izsēdējies. (Ozolu vācieši bija apcietinājuši – red.)
3. maijs
Mūsu zēni šodien atkal atbrauca. Par vecāko cietumnieku nezinu, jaunais esot ticis laukā, bet atkal jāiet uz fronti. Licis mūs sveicināt (kara laikā Zeltiņos tika nodarbināti ne tikai gūstekņi, bet arī arestanti – red.). Tagad viņu vietā ir divi – viens vecs, otrs vidējos gados. Kad atbrauca, mēs ar Dzidru durvju priekšā stādījām saulespuķes. Tad jau drusku parunāties varēja. Ilgi jau nu gan viņi vairs pie mums nebūs.
10. jūlijs
Šodien Dzidra bija Jelgavā. Es izmazgāju matus un gāju uz kapiem. Jo Dzidra atveda Oļģertam puķes. Nesatiku nevienus.
18. jūlijs
Tagad ir traki ar kariem. Jau veselu nedēļu var dzirdēt, kā fronte dun un rīb. Pāris dienu atpakaļ pie mums ienāca septiņi leģionāri, galīgi noguruši un nomocījušies. Nākot no frontes. Viņu pulks izsists. Tagad iet uz savu pagastu un tur pieteikšoties. Gar Lielupi taisīs tranšejas. Visās lielajās mājās jau sarakstītas istabas karavīriem. Laikam gan, ka iznāks mums atstāt Zeltiņus un bēgt.
28. jūlijs
Mana Latvija! Kas gan būs? Šodien jau no agra rīta ļaudis bēg no Jelgavas nezināmā virzienā. Arī karavīri ar ieročiem, jo viss ir izjucis. Jelgava galīgi nopostīta. Ozolkundze arī ir pie mums. Šodien krievs no Meitenes iebraucis Jelgavā, bet esot atkal izdzīts. Kur visi mani pazīstamie?! Vai vāci varēs noturēties?! Kaut tikai mēs paliktu dzīvi!
18. septembris
Tagad iet bēdīgi. Visu laiku dzīvojam kā ellē. Pie mums dzīvo piecas ģimenes – bēgļi. Vienreiz jau mums arī gandrīz bija jāiet no mājas ārā, bet palikām. Šodien pa visu laiku saņēmām pastu. Karavīri nopļāva visus laukus. Bija jāatdod divas govis, bieži jālien bunkurā, jo krievi šauj no lidmašīnām. Kaut tik mums nebūtu jābēg!
13. oktobris
Pie mums dzīvo augsti vācu kungi – majors un vēl trīs vīri. Baro ar konfektēm un šokolādi. Šovakar visi dzēra, dziedāja un spēlēja mūsu ermoņiku. Mēs ar Dzidru un Janci sēdējām majora istabā un arī drusku dzērām. Beigās man sāka reibt. Majors un vēl kāds karavīrs apsēdās blakus, man tas nepatika un izgāju ārā.
1945. gada 20. marts
Atkal kaut kas svarīgs. Šodien, ejot no skolas, satiku savu vasaras zēnu. Mīļais vasaras zēns! Viņš bija formā un gaidīja auto, lai brauktu uz fronti. Bijis jau tur un ievainots. Gandrīz viņu nepazinu. Daudz neko neizrunājāmies, bet man viņš patīk un patīk. Pārgāju mājās, taču nevarēju nociesties, gribējās viņam pateikt vēl kaut dažus vārdus. Gāju atpakaļ. Parunājāmies atkal, bet ne tik sirsnīgi, kā biju cerējusi.
2. jūlijs
Cik šodien jauka diena! Kaut nebūtu jābrauc prom uz Jelgavu un tad – kaut nebūtu mājās tik daudz jāstrādā! Cik jauki būtu, ja nebūtu tik daudz darba! Brīvība – tas jauki skan, bet tās nav. Meža zēni ir jauki! Šodien ienāca kāds sarkanarmietis – latvietis. Latvietis īstā nozīmē. Viņa dzimtene – Daugavpils. Savam komandierim iesitis, par ko draud astoņu gadu sods. Viņš labāk tad izsalcis klejo pa mežu, nekā savu skaisto jaunību pazaudē drūmajos cietuma mūros. Tik daudzi tagad nīkst un gaida sauli – gan Sibīrijas taigās, gan drēgnajos dzimtenes purvos. Kaut viņa ilgas piepildītos! Kaut lēktu atkal saule – brīvā Latvija!
20. jūlijs
Meža zēni vēl tepat.
23. jūlijs
Man pašlaik tīri labi patīk mājās. Ir lietains, tādēļ siens nav jāgrābj. Noravēts arī viss. Man darbs pie ēdiena gatavošanas un mājas uzkopšanas. Katru dienu divas reizes nesu zēniem ēst. Ja viņu šeit nebūtu, būtu daudz garlaicīgāka dzīvošana.
Ļoti šaubos, vai Emis man rakstīs. Viņš visu ātri aizmirst, un aizmirsīs arī mani. Viss dzīvē ir meli, tik nāve ir īsta.
16. augusts
Tagad esmu drusku samierinājusies, jo zēni drīz ies prom. Un ir taisni nepanesami, kā Vilis mani mīl. Vien mierinājums, ka viņš ies prom. Bet ja nu neaiziet? Nē, tas nedrīkst būt! Vakar atkal kāpu pa logu laukā. Viņš saka, – abiem vajadzējis apdomāties jau sākumā. Bet vai es domāju, ka viņš mani tā iemīlēs. Saku, ka arī es viņu ļoti mīlu. Tā nevajadzētu, bet negribu viņu sāpināt. Cilvēks vismazāk pazīst pats sevi.
17. augusts
Skumjas un laime kā vītenis vijas. Šodien man nemaz nav skumji. Nakti labi izgulējos. Bet Emis neraksta, tas ir bēdīgi, ļoti, ļoti bēdīgi. Mana galva tomēr ir tukša kā izsmelta laiva!
1945. gada 17. augusta saulrietā pie Zeltiņu mājām komunistu varas kalpi nošāva Maigu Tabaku, kas tobrīd atgriezās no mežabrāļu aprūpēšanas. Nākamajā mirklī nošāvās arī nezināms mežabrālis, kura vārds, iespējams, bija Vilis. Tagad apmēram šajā vietā stāv baltais krusts.
