Izlasot 10. maija «Zemgales Ziņas», radās domas par meža tīrību un sakopšanu.
Izlasot 10. maija “Zemgales Ziņas”, radās domas par meža tīrību un sakopšanu.
Esmu dzimusi jelgavniece. Mans tētis nomira 1927. gadā un apglabāts Baložu kapsētā. No tā laika kopā ar mammīti bieži devāmies turp. Gandrīz katru reizi aizgājām arī uz mežu. Salasījām pa kādai ogai vai sēnei. Šogad pirms Lieldienām biju kapsētā un pa vecam paradumam aizgāju uz mežu. Ak, vai! Izlases cirsmā nozāģēti koku zari un sīkumi, skuju pilns mežs, nav kur soli spert. Vārdu sakot, “loplaidars”.
Izlasot rakstu “Uz mežu, uz mežu”, neatradu a/s “Latvijas valsts meži” adresi, tādēļ rakstu ar lūgumu nodot šo ziņu Zemgales mežniecības izpilddirektoram Ilgonim Rozītim. Lai viņš vai viņa padotie pārliecinātos par manu vārdu patiesīgumu. Esmu veca un varbūt arī daudz ko nesaprotu, jo laiki un cilvēki mainās. Bet tas, ka mežs piegružots un nesakopts, tomēr ir tiesa.